jau jūtu, kā nokrejojas siltas jūnija naktis, un kā šampanieša krāsas acīs atspīd jasmīnu zvaniņi - mēs atstarojam pienbaltu gaismu un iezvanām dzīvi bez rūsas
vasaras caurtece, kas plūst manās asinsvadu sieniņās kā remdena, nedaudz padzisusi magma, tik ļoti liek ilgoties pēc pērnās putotās kafijas bāros ( kas garšo kā nepietiekams blīvums, mandeļu šokolādes poras ) un ziemeļnieciskās klusēšanas magoņu laukos, kur potītes sadzelkstītas nātru, tomēr liek justies tik bezprātīgi laimīgiem vienlīdz kā krūškurvju ieplakās, tā, citiem piederošās, vēlu rudens upju straumēs