Rolands (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} caalislv) rakstīja,@ 2007-02-11 21:10:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Dažbrīd gribas būt savādākam nekā es tomēr šobrīd esmu.
Par to ka nespēju samelot sev un arī otram ne.
Par to ka nevaru solīt mūžīgu mīlestību un ka vienmēr būšu blakām.
Vados pec sajūtām. Tāda takā smeldzīga sajūta un atkal mazliet bailes par to kā būs.
Beidzot ir tas cilveks kas patiešām liek justies labi.
Ar ko ir pavisam spilgti iedomājama kopīga nākotne un visi tie skaistie brīži.
Uzticība, draudzība. Viss tas pozitīvais.
Jā, es vairs nevaru par sevi radīt savādāku priekšstatu kādu mēs viens otru iepazinām.
Tās abas puses manī, kas brīžiem nespēj sadzīvot viena ar otru.
Un iespējams ka cilvēki tiešām mēdz satikties neīstajā laikā,
par spīti tam ka ticu liktenim un tam ka viss notiek, kā tam ir jānotiek.
Par spīti tam, ka baidos teikt tādus vārdus kā "mīlestība" un "vienmēr", es gribu mēģināt.
Varbūt savādāk, varbūt labāk, varbūt sliktāk.
Kā tu teici, pamēģināt, neatkarīgi no tā rezultāta kas no tā iznāks.
Negribu nekur laist vaļā to ko esmu atradis.
Par spīti ka tam ka varbūt cilvēks nav īsti mans,
bet šis noteikti nav īstais mirklis kad tam ir jābeidzas. Atmetam visus "bet"..
Nopūsties:
