Rolands ([info]caalislv) rakstīja,
@ 2006-07-22 21:51:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Laime ir relatīvs jēdziens, tā atnāk un aiziet.
Kad ieritinos viņai blakām zem segas tad esmu laimīgs - iekšēja eiforija, apmierinājums,
siltums, visdažādāko pozitīvo sajūtu gamma.
Kad viņas nav, tad ir iekšējs miers, daudz domu par viņu un tad tikšanās mirklis, apskāviens
atkal esmu laimīgs. Viņa ir tā kas rada "to" sajūtu. Šī dzīves posma laime ir viņa.
Katram dzīvē ir tiesības ik pa brīdiem justies patiesi laimīgam.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]tonxa
2006-07-23 12:52 (saite)
jaa, jaa ..labi teikc , gudriniek;)

(Atbildēt uz šo)


[info]kurtizane
2006-07-25 15:23 (saite)
Un kā ir būt nepatiesi laimīgam?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]deemoninjsh
2006-07-27 03:02 (saite)
jaa- taa ir patiikama sajuuta,kas paleenaam paartop par piekjershanos..

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]kurtizane
2006-07-27 09:32 (saite)
Nu, manuprāt, tāds vārdu salikums nebūtu jālieto, baigais paradokss.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]caalislv
2006-08-02 05:55 (saite)
Ar vārdu salikumu "patiesa laime" biju domājis kautko tīru un no sirds. Neviltotu. Brīži kad par neko citu nedomā. Visas problēmas ir kautkur aiz muguras. Laimes sajūtai netraucē ikdienas sīkās problēmas. Bet šādos brīžos par problēmām nemaz nedomā. To es saucu par patiesu laimi. Kad ir tikai tas otrs cilvēks un es. Un tā sajūta.. :P

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?