Savādi ir nerast nekādu loģisku skaidrojumu, savādajam šībrīža dzīves periodam. Daudz minējumi, maz atbilžu. Ir cēloņi ir sekas, ir risinājumi. Tai pašā laikā, daudz no visa, šķiet vienkārši parastas apstākļu sakritības, vai drīzāk jau nesakritības. Dzīve, kā dzīve. Uz jautājumiem, kā iet? Atbildes variē starp, sūdīgi, nekā, normāli. Iekšēji jūtu, ka pats varu mainīt daudz ko, sākot kautvai ar uztveri. Šķietami kāds manām acīm pārsējis, melnu pārsēju, un palaidis uz galvenās šosejas. Neredzu, kas ir apkārt, un nespēju saskatīt pozitīvo. Visticamāk, tas kāds, esmu es pats. Kopmā vienaldzīga attieksme, pret visu. Un tomēr pietrūkst kāda, kura patiktu un kuru gribētu. Vienkārši nav.

Pietrūkst tā pierastā domu viegluma, lai viss šķistu, kārtībā un vienkārši.
Man ir problēmas ar galvu, to esmu pamanijis.