Darbadienas vakars. Pustukša, lēta dzertuve. Tikai pa ceļam, nu tikai vienu. Galvā balss ar izsmieklu atkārto, kam tu melo? Sēžot uz lipīgā koka beņķa, tiek nopētīta publika. Pāris skaistas meitenes, skaidrā un ar puišiem. Skats uz sevi bāra spogulī. Nav vairs tas kas agrāk, nespīd. Bārmen` ielej man velvienu simtnieku. Velreiz pārskaiti santīmus kabatā, un negribīgi noskaiti par šņabi. Vientulība, pūlī. Prātā nāk nostaļģiskās atmiņas, un pamazām jūti, ka atkal nāk virsū vārdu plūdi. Alkāni sadzeras un tad iet izsūdzēt savu sadirsto dzīvi. Nožēlojami, jā.


Labi, ka tas nebiju es, uz tā beņķa.