Šobrīd esmu esmu iedzēris un jau atkal nāk prātā pārdomas par visu pec kārtas. Ir grūti to visu izlikt šeit. Atzīties sev. Atzīšanās kas ir bijusi jau neskaitāmas reizes. Gribas pierādīt sev ka varu. Varu sakārtot visu pa plauktiņiem un sākt dzīvot. Tāpat kā ir gribējies kaut vienreiz palikt uzticīgam, pierādīt sev, nevienam citam. Ir slikti ja ir kauns no citiem, bet ir vel sliktāk ja sāk palikt kauns no sevis. Meitenes nāk un iet, tas tā. Bet skola.. Ir viegli teikt, negribu par to runāt, negruzī mani, nevajag man velvienu mammu. Dažreiz gribas kliegt, palīdziet man, fuck. Bet muļķīgi, vājums, gribasspēka trūkums. Gribas sev teikt ka es neesmu tāds tārps, es tak to varu. Šķiet ka dažos no dzīves plauktiņiem esmu par augstu, un dažos daudz par zemu. Kur lai atrod to balansu. Vajag atrast savu motivāciju, savu iedvesmu piecelties no dubļiem un pateikt SEV, piedrāzt visu, es to varu, varu izdarīt to kas man ir galvenais, lai varētu turpināt dzīvot tā kā es dzīvoju. Tikai vēlāk. Šobrīd atbildot uz jautājumu, kā iet, es pasniedzu savu ilūziju - viss ir super :) Viss ir super izslēdzot sūdus kuros esmu. Nevar būt ka ir tik vāji cilvēki, kas apzinoties savas kļūdas, GADU gaitā nespēj kautko mainīt, mainīt tikai to, kas ir atkarīgs no viņiem pašiem. Neticu, ka man ir lemts kļūt par padibeni ar labām jaunības atmiņām. Biljards.. Jā, biljards, varbūt pārāk svarīgi. Kaisle. Jāprot apvaldīt. Jādomā racionāli. Tieši tā, kā es nesen teicu, ka man nepatīk. Eiforiju vajag izdzīvot, bet racionāli, vismaz šobrīd. Esmu iemīlējies bumbiņās, bet prāts saka, ka vajag atlaist, nolikt mazliet maliņā. Pašlaik esmu viss iekšā. Nekāda skola, ripinu bumbiņas, un tad lādēju sevi, ka nav tik labi kā vajadzētu. Disciplīna.. Par maz. Godīgi sakot nekāda, ne skolā, ne biljardā, ne mājās. Izlaistais sliņķis. Cilvēki man tic, lai arī ko es darītu bet tic. Mamma, skolotāji, draugi, pat cilvēki, kas mani tā īsi nemaz nepazīst. Neatminos tikai kad būtu attaisnojis, uz mani liktās cerības. Viss ir nākotnē, plānos. Gan jau. Daudz runu, maz darbu. No jaunā gada, jaunā semestra, nākošā trenniņa. Esmu tik ļoti pārņemts ar tagadni, ka slēpjos tajā, atkārtodams ka dzīve ir pa īsu. Bail no tā kas būs pec mēneša, gada, diviem. Un robeža starp tagadni un nākotni pamazām, tai pašā laikā strauji sašaurinās. Var saglabāt pozitīvu attieksmi un sev teikt, vienmēr var būt sliktāk, tikai negribētos uzzināt to ka bomži un narkomāni sev saka to pašu. Ar ko es atšķirtos!? Ar mājām, vecākiem. To kas man ir kopš dzimšanas, ko neesmu pats nopelnijis. Kādēļ es rakstu!? Rakstu lai izliktu emocijas, pat neceru ka kādam tas interesēs vai kāds kautko ieteiks vai mainīs. Neiespējami. Tas esmu ES, un tās ir manas problēmas. Pārejas vecums taka jau kādu laiciņu būtu pāri, laiks kautko mainīt, bet atkal jau runas. Varbūt rakstu, ar cerību ka vēlāk varēšu par šo pasmieties. Vēlāk, kad viss būs nokārtojies. Labāk pasmieties, nekā saprast, ka man bija taisnība un iespēja. Iespēja kautko mainīt. Šobrīd tagad un te. Nežēloju sevi, nekādi, pats saprotu ka pie visa ko esmu un neesmu izdarijis esmu vainīgs ES. Žēl ir tikai, tā ka es tik agri paliku bez otra īpašā cilvēka kas mani audzinātu. Bet mammu es vienmēr mīlēšu. Rezumējot šito delīrijas murgu.. Motivācija, stimuls, mana iedvesma, bezpersoniski. Varbūt kāds notikums. Stabilitāte visā, ko ietver apzīmējums dzīve. Balanss, dzīvē un lietās tajā. Pareizā attieksme. Viss kas veido pieņemtajā izpratnē, krietnu cilvēku. Tas ir tas ko varu censties iegūt un sameklēt. Viss..