dorotijziņas. nedēļas apskats.
nezinu no kura gala lai sāku..(kāds negals!) tāpēc sākšu no vidus un sacīšu, ziniet, klusās dabas vienlīdz labi gleznojas gan klusumā, gan brīžos, kas ausis pilnas ar mūziku, bet kad darbnīcā sabrāžas nezināms skaits (x) grafiķu meitenes un ķiķina, tad gan ir grūši. vēl tādā brīdī grūši ir saprast kurš ar kuru runā, jo molbertu mežs ir biezs.
vēl jāpiezīmē ka zīmēšanas mani mazliet baidē, jo Dāvidam ir milzīga ģipša galva, kura stāv koridorā, bet man arvien neizdodas ar viņu iepazīties tuvāk. viš nekā nesaka, tikai skatās saraucis pieri! bet sirmais un visādā ziņā labsirdīgais pasniedzējs Briedis palūkojis mana Dāvida degunu teic, ka tas sirreāls un neturas klāt pie galvas. traks var palikt! (vai arī nepalikt)
bet nu man drīzi jādodas un kopmītnēm. tur kā parasti salti un istabiņa joprojām ir maziņa, lai arī Svetlana izvācās jau pagājnedēļ un esmu izberzusi tur kaktiņus un kārtojusi un pārkārtojusi daudz.. un kaut arī svētdien es aizlīmēju visas loga šķirbiņas ar avīzēm, ziemelis pūš brangi un komendante aizlienēto sildītāju paņēma atpakaļ. ekstrēmākām ziņām jāpievieno fakts, ka šorīt nebija arī aukstā ūdens, bet siltā ūdentiņ joprojām nav visā Rēzeknē.. hehe.