Un tur viņš bija, saskrējāmies gaitenī, garš, nosvērts... viņa skatiens izurbās cauri visiem kauliņiem, smaids lika izkust mazā peļķīte un tad nāca sveiciens. Solis uz priekšu? Žēl gan, tā burvība tik īsa un interese aizvien mazinas, nezinu vai pati vainīga vai tas gredzens...

Nespēju just neko vairāk kā pirmā mirkļa "Ak!"

Agrāk man tas nesagādāja problēmas uzrakst kas un kā un dabūt gatavu, lai lietas notiek, šoreiz tas būtu tik vienkārši pēc sveiks, jautāt kā iet, bet nu nenāk tie vārdi pār lūpām, lai kā man gribētos.