kas liek tai "ak dievs cik labi" sajūtai pēkšņi tā ņemt un pazust
Es zinu,kā tas ir,kadviņa pazūd un es arī zinu, kā tas ir viņu paturēt, nobeigt un atkal atdzīvināt... un atkal censties nobeigt Manā prātā tas izskatās tā - mums katram ir savs ideāls un, manuprāt, ikviens zina,ka ideāls nepastāv, tādēļ ir tāds basic set, ko uzstādam otram. kad satiekam kādu cilvēku un sākam veidotar to atiecības gluži kā pāvi grozām savas astes mājas priekšā, lai neredz,kas aiz tās un tikai to, cik skaista! Un mēs redzam un iemīlamies un priecājamies, ka ir tik labi, jo ir tak atradies ideāls (vai ak, cik labi,ka viņam ir kas vairak par basic set). Bet cik ilgi tu esi spējīgs/a bužināt savas spalvas? Kādā brīdī spalvas sāk nolaisties, vai redzi, cik tās ir noputējušas. Pamazām atklājas viss tas, kas neietilpst vai nepiedienas ideālam - netīri trauki pie gultas, kašķi pirms miega, netīru zeķu kaudzes, draugi, vecāki un vēl sazin kas un tu pamazām aizmirsti kādēļ viņš/a bija tas, kas sagādāja to, ak dievs cik labi. Aizmirsti ne tikai tādēļ,ka iepazīsti visu, bet arī tādēļ,ka otrs ir pārliecināts, ka viss ir padarīts un nolien čaulā, mierīgi domājot, ka dzīve ir skaista un neko taču nevajag, tu redzi,ka viņš tā dara un pats kopē, jo ka ta vienam bužināt tās spalvas?

Bet nu lūk, ir jācenšas un jācenšas abiem, ja kāds domā, ka pietiek, ka viens to dara, tad tas cilvēks smagi sev mālē acis un beigās tikai cietīs un ir jāpieņem, ka neviens nav ideāls un katram ir savi mīnusi - lieli, mazi. Mana doma par to visu.

paldies posta ierosinātājai perfektai
</span>