Stulbais sieviešu prāts, tieši pirms gada es šajā dienā lidoju neprātīgā eiforijā ar taureņiem un tagad es to atceros. Nesaprotu, kādēļ man vajag tik ilgu laiku, lai to visu uztvertu mierīgāk, tikai kā daļu manas dzīves un neko vairāk? Es pat esmu aizlaidusies no Latvijas uz kādu laiciņu, lai pabūtu viena vai kas zin atrastu kādu sirds priekam. Man pat laikam nevajag plāksteri, gribu normālas attiecības.
Par to atrašanu. Pie sevis prātoju, kas mums liek izvēlēties mīļotā cilvēka rasi. Ļoti spilgti ir palicis atmiņā vienas kundzītes pētījums, par ko noteikti te jau esmu rakstījusi, ka mēs katrs meklējam sev diezgan līdzīgu cilvēku pēc izskata. Līdzīgas proporcijas, līdzīgi deguni un tml. Nezinu cik nu tas ir patiesi, bet bieži esmu ievērojusi, ka otrā puse ir diezgan līdzīga mums.
bet tas pilnīgi nemaz neattiecas uz tiem, kas piemēram krituši uz aziātiem. Man ir vairākas draudzenes, kas kūst un gatavas krist ap kaklu katram āzijas valstu pārstāvim, lai gan jāprecizē, viņas ir starā par ķīniešiem, japāņiem, korejiešiem... kas ir tas,kas viņas pievelk, bet mani teiksim atgrūž? Vai nevajadzētu būt tā, ka ir vienalga par rasi? Vai tas iekšēji dažiem no mums strādā kā rases pašsaglabāšanās instinkts - esmu labi ja 3 āzijas izcelsmes vīriešus atzinusi par gana pievilcīgiem, lai man būtu kāda interese...

Dīvaina mūsu zemeslode ar tik daudz dažādu parādību