Atļaušos atreferēt savu sarunu ar draudzeni. Runājām par to, kā ir ar skaudību, vai tā mums ko nodara. Ja gribam būt māņticīgi tad jau laikam labāk turēt mēli aiz zobiem un nestāstīt citiem, cik labi mums iet. Jo īpaši šoreiz gāja runa par pretējo dzimumu. Cik bieži mēs savā laimes sajūtā un rozā brillēs spējam saskatīt single draudzenes acu skatienu, kad stāstam par romantisko randiņu? Šos skatienus pamanu aizvien biežāk un aizvien mazāk stāstu. Pienāks diena,kad nestāstīšu nemaz. Mana draudzene atzina, ka pēc šādām sarunām nez kādēļ attiecībās vienmēr kaut kas noiet greizi. varētu jau teikt tikai sagadīšanās, bet tad kādēļ tik bieži?

Un tad es aizdomājos pavisam tāli un neloģiski, vai mēs varam noskaust arī pašas sevi, lidinoties fantāziju tālēs? Izsapņot to,ko tik ļoti vēlētos, to ,ko labi zinam, ka nedabūsim. Vai ir tā,ka sapņojot un idzīvojot dzīvi fantāzijā 10 minūtes pirms miega, mēs to nozogam realitātei?

jautājums jautājuma galā...