Sapnis. Divas reizes dodos uz jūru. Pirmajā reizē sasniedzu galamērķi un pat dabūju izpeldēties, neskatoties uz to, ka ūdens esot ļoti auksts. Peld pat mana mamma, kura izrādās, ka sapnī gaidījusi pusotru stundu mani autobusa pieturā, bet es kārtējo reizi esmu nočammājusies. Savukārt otrajā reizē uz jūru sodos ar draudzeni. Arī braucienu izjūtu. Pa ceļam ir dažādas pieturas, dažādi skati. Viens no šiem skatiem ir visai interesants. Asa ceļa pagrieziena malā ir zilas krāsas daudzdzīvokļu ēka. Tajā šķietami nedzīvo turīgi ļaudis, bet tai ir īpatnējs šarms (arī pirmajā jūras braucienā redzu ēku,bet ļoti jaunu, melnās krasā, un vēl piedevām tas ir sektas nams). Šai zilajai ēkai logi ir vaļā, katrā no tiem aizkariņi - tādi pelēkbalti kā divas kokvilnas luptas strēmeles. Un vietām pavīd iebūvētu spuldzīšu rindas. Blakus šai ēkai ir pārtikas veikals - stendi pilni, bet nav atlaižu, viss liekas pa dārgo. Veikalā atrodas apaļš galds, ar baltu galdautu un servētiem ēdamrīkiem un glāzēm. Lai vai kā, bet, to visu apbrīnojot, man koļījas klāt vietējais pacans. Viņš nes rokā tikko nopirkto aliņu un piedāvā man izsaukt pīrādziņu, kurš izskatās tieši tik taukains kā pončiks vai belašs. Es kaut kā cenšos atteikt, viņš, protams, ir vīlies manī un aiziet. Vēl pavīd melns kadiljaks, rudens lapām nobiris, un esmu gatava turpināt ceļu. Ceļu uz jūru otrreiz.