Tā nav cīņa, ja protu padoties.
Nu varēja taču vemt uzreiz pēc pārēšanās, nevis četras stundas vēlāk, kad maz vairs palicis, un katru reizi, kad iebāžu tos pirkstus dziļāk un trūkst elpas, kaut arī ir dziļi jāieelpo, man tā sāp. Tā skābe, tā skabe taču iesūcas ātri, stulbene. Bet es jau zināju. Jau vakar cēlos augšā visu nakti, jo slāpa, tā biju dehidrējusies! Tā pat dēļ galvassāpēm nevarēju aizmigt. Kaut es spētu sev KLAUSĪT un nekad nenonākt tik tālu! Kaut es mācētu sevi ierobežot! Bet es jau gadiem ilgi turos pie ticības, ka kāāāāādreiz tas arī notiks. Blēņas. Tagad seja tik piepampusi un kakls tik saskrāpēts, un balss tik raupja. Rīt arī sāpēs rīkle.

Protams, šodien, kā jau vakardien, solu laboties. Solu laboties... bet man ir apnikusi vilšanās.