Neirožu spēļu laukums

gap Tālajā bērnībā man kā kārtīgam Rīgas puikam vienmēr kur dziļi iekšā slēpās sapnis par dzīvošanu mazpilsētā, bet augstie mūri nekur nelaida. Vizināšanās ar velosipēdiem pa mierpilnām ieliņām, kas rezultējas pirmajā nāves pieredzē, kad kaimiņu puiku paša neuzmanības dēļ krustojumā samīca pašizkrāvējs. Ieturēti ļaudis, jo, galu galā, viens otru pazīst un liekas sociālas vaļības atļauties nevar. Saldās bumbieres un dzīvžogi visapkārt. Un viss pārējais, kas jau pagaisis no nenotikušo notikumu lappusēm. Gadi gāja un sapnis tapa piemirsts. Līdz šodienai, kad apķēros, ka nu tad beidzot esmu mazajā un klusajā stūrītī. Bumbieru nav, miera nav. ( Tikai vecais kaimiņš izgājis dārzā ievilkt kādu rīta dūmu. )

Nolēmu beidzot uzlikt uz mājas kastītes tīru instalu, kas rezultējās jaukā in your face - vienīgajai liekajai atslēdziņai esot iztecējis termiņš.

upd. Dažkārt mani pārsteidz mana čerez ž virtuozitāte.

Vudija pusnakts tēls iemiesojās hauptštadtes ūķos.

Varētu teikt, ka man ir gana svina vāka, kas vēl kādu laiku būs debesu vietā. Slēdzam gaismu atpakaļ, lai vismaz ir kādas acij uzreiz pamanāmas gaismēnu attiecības citādi, ilglaicīgi tā starp mūriem mītot, sāks zust telpas sajūta.

gap Šodien pēc gaismas ķeršanas jaunķēlnē, kas tur šodien bija patiesi laba jo laba, jūtos kā dārzeņu kravu pārkrāvis turks. Vizuālās uzmanības saglabāšana all day long un nervozie turki, kas man demonstrēja savas iezīmes - Sīgala grimasēm bruņoti meta tekstus aļa mēs esam draudzīgi, bet šeit bildējot uzmanies -, mazliet nogurdināja. Vismaz šoreiz pakaļ neskrēja bandas pavadošās meitenes (wtf, čaļi, kur tad paliek maskulīnā dominante?), lai pārliecinātos, ko esmu nobildējis. Un ja teksts par māksliniecisko gaismu, lai ko tas arī nozīmētu, un perfekto krāsu laukumu saspēli kāda ziņkārību neapmierina, tad vecais labais triks - bildēju uz filmas - šeit strādā un remūvot filmu neviens man vismaz neliek. Nekad un nekur gan vēl tā nav gadījies, bet urbānais mīts tomēr klejo pa bēniņiem.

gap Gaidīju, kad tad beidzot uzpeldēs pēdējā vasaras nedēļa pirms skolas sajūta. Šodien kā likts bija klāt, tikai joprojām lāgā nesaprotu, kāpēc tas notika kaut kur Alexanderplača apkaimē, kas man ir viena no nemīļākajām vietām Berlīnē. Tāda kā mazā Varšava, bet ja nav nācies pabūt tur, tad to, balstoties asociāciju izsauktās sajūtās, varētu raksturot kā Matīsa un Barona ielas krustu Rīgā. It kā nekas krasi nepatīkams tur nav, tikai kustību plūsmu krustošanās vieta, taču blakus atrodoties tirgum un slavenajam matīsielas galam, tā kļūst piesātinātāka ar sociālu ciešanu izpausmēm un savstarpēju vienaldzību kā citas centra lokācijas. Protams, vēl veikalu izkārtņu un reklāmu vizuālā valoda. Līdz Varšavas priekšpilsētu kolorītam vēl augt un augt, bet zināmu vaibu, ko noķēru tajās, mazliet atgādina. Šeit to aizstāj ddr būves, kas kontrastē ar šī brīža reklāmu vizuālās valodas paraugiem. Bet nu par spīti tam visam piedzīvoju vienu no jēdzīgākajiem klātesamības mirkļiem pēdējā laikā.

P.S. Jāatgādina sev, ka trīs izstādes dienā ir par daudz, divas vēl ir viegli sagremojams daudzums.

( T.-C. )

Turpināšu visu novelt uz aukstāka laika iestāšanos. Šodien pārņēmusi krietna apātija - varētu aizvilkties līdz bāram un iedzert kādu alu, bet varētu arī to nedarīt, bet tajā pašā laikā miteklī nav, ko pasākt (vismaz nekādai apjomīgai lasīšanai nav vēlmes klāt ķerties), lai gan īpaši komunicēt šodien ar kādu tāpat nav vēlme. Bija tas negods izgājušās dienās apmeklēt cs dzertņus, kaut kā tie,nonstopā turpinot uzturēt simtunvienu reizi notikušas sarunas, tomēr mēdz emocionāli izgrebt.

gap Sāku atminēties ziemas fenomenu. Pārvietošanās ārā notiek gandrīz tikai task-to-task management ietvaros, reti atļaujoties vērojumu aukstuma dēļ, un par rimtām pastaigām un saskatīšanu jāaizmirst. Plaukstas ir mazliet nosalušas un cigaretes uztīšana no automatizēta procesa pārtopa tādā, kas pieprasa mazliet uzmanības. Ik pa laikam pilošs deguns. Un, protams, arī krasi auksta telpa/silta telpa fenomens, kas noteikti nav mans iecienītākais.
gap Cerēsim, ka tas tik tāds pirmo dienu šoks un, atrodot kādu papildus kārtu, iespēja parciņā pievakarē iebaudīt aukstu alu nebūs grūti sagaidāma.

Pamodos, klīdu caur humboldtu, sekoja tīkams sarkanvīns wōnungā, pēc ilgiem laikiem salīdzinoši daudz verbālas komunikācijas doičā, uztinu, piemigu ar agrīno psihodēliju - labu rītu saka saule.

Renata Saleck on anxiety and the consumers paradox of choice.

Nais, nais. Viens no mitbevōneriem mani ir pasācis devēt vienkārši par verrückt jeb traku. Tas pat noticis par spīti mēģinājumiem muti censties turēt maksimāli ciet un nevienu nekacināt. Piezīmei gan jāsaka, ka čalis nav tas atvērtākais un jutīgākais sensors šajos krastos. Varbūt jāsāk runāt, un jāizgaisina visas šaubas. Pēdējais mēnesis atlicis ar šiem kopā, nav ko zaudēt - aiz durvīm jau vairs neizliks.

Ieskatījos kalendārā, pēc mēneša būšu dzintarkrastos.
Nevaru izšķirties - panika vai vienkārši riebums iekikoja.

gap Reizēm pārņem nemiers, konstatējot disonansi starp domu un sajūtu. Vakar no rīta nolēmu dot otru un tajā pašā laikā pēdējo iespēju vienam no lieltirgotājiem un vēlreiz nobaudīt kādu no starbaks dzērieniem. Loloju cerību, ka, iespējams, neiegādājos par samērā lielu naudu tikai veidu kā vēlreiz apliecināt savu piederību proletariātpatērētāju grupai - tātad pašam lielākajam kuprim uz kā gulstas lieltirgošanas mehānisms. Zināmā mērā gana sakrāls moments - sevis sapludināšana ar visa sākumu un beigām.
gap Dzērienu iegādājos viegla nemiera vadīts, jau no paša sākuma konstatēdams savu atrašanos sev pilnīgi nekartografētā teritorijā - mēģināju no ledus pārbagāto kafijas kokteiļu klāsta izvēlēties kādu sildošu dzērienu. Pārdzīvojis pirmo neveiklību un ticis pie kafijas ar vairāku garšu piedevu, devos ielās, un, lai gan biju izvēlējies mazāko no pieejamajiem tilpumiem, visi mani centieni, saturot kartona krūzīti plaukstā, aizsegt tajā brīdi daļu no manas ārēji vērstās identitātes veidojošajiem elementiem - zaļo preču zīmes attēlu - beidzās neveiksmīgi. Veicis pārdesmit soļus, nolēmu atrast kādu klusāku nostūri vienā no Berlīnes vistūristiskākajām vietām, lai bez liekiem emociju un domas uzslāņojumiem beidzot sniegtu iespēju garšas kārpiņām kā vissvarīgākajām no instancēm dot gala slēdzienu. Kādu laiku pavadīju piemērotas vietas meklējumos, pilnībā nododoties lomai, kuru veidoja visi mani atribūti. Plecos fotosoma, kārtīga urbānā tūrista dzēriens rokās, nesteidzīgs ritms kājās, vien sejā bija nodevīgs riebums - ātrāk tikt prom.
gap Bet nu pie svarīgākā. Manā skatījumā dzēriens, iespējams, piemērots vien tai paaudzei, kas uzaugusi pusfabrikātu un mākslīgu piedevu ielenkumā vai tiem, kas ir nogalinājuši garšas kārpiņu jutību. Mana kafija dzērveņu un krembrulē mērcē garšoja pēc labi noturētas kafijas - kādas dienas trīs krūzītē pie izlietnes - ar lēta amareto piegaršu, ziepju nianses, par laimi, nebija jūtamas katrā malkā. Par četrām eirām šeit noteikti var tikt pie vienkārši vienkāršas un fantastiskas kafijas ne tik uzbāzīgā atmosfērā.

Lūdzu, tāds un tāds, tur un tur mītošs, ar tādām un tādām spējām apveltīts, atpestī mani no amerikāņu nerimtīgās pašpārdošanās un britu pieklājības.

Divi ananāsi - eiro; pusotrs kg vīnogu - eiro; puskg lēta, bet ne gumijota siera - 2 eiro; 0,5 laba alus - 89 centi; turku maize (mēdz pat sakalst un sapelēt pēc pāris dienām) - arī viena eira; pašaudzēts inhalējams vīraks 4 g - 20 eiras.

Berlīnes atlaišanas mūds paķēra 2,5 dienu garumā. Jūtos vairāk kā noguris.

Ceru, ka šovakar mitekli vairs nepametīšu.

Šodien pēc ilgākas pauzes fiksēju, ka visnotaļ grūti pievērsties uztverei, atstājot prāta vērojumu malā. Tēli vizuālu asociāciju un intelektuāli konstruētu priekšstatu veidā neliek mieru. Tāpat sarežģīti bija izšķirt, vai apziņu pustransa stāvoklī noveda aukstuma un garo pastaigu nogurdinātais apziņas nesējs vai pieķēru kārtējo reizi nevietā darbojamies delta un teta viļņus.

Kad sāku apdomāt atgriešanās iespējas un studiju perspektīvas, uzzinu, ka eventuālais ekonomikas ministrs varētu būt kāds neregulētā tirgus adepts, bet kultūra būšot pastalu spodrinātājas pārziņā, un atminoties līdzcilvēku kaismi par amerikas sapni un totālo sabiedrisko ignoranci, paliek vairāk kā bail.

Pārņemot Kažas "urban cattle" terminu, gribas to mazliet paplašināt, ne tikai attiecinot uz dažādiem lumpenizētiem ielu šķērsotājiem, bet gana lielu daļu indivīdu, kas piedalās ikdienas gaitās pilsētas ielās un citās publiskajās telpās - piemēram, šodien kāds indivīds vidējā tempā pārvietojās pa trotuāru un pēkšni apstājas bez jebkādām pazīmēm, ka tas apzinātos, ka apkārt ir arī citi cilvēki, vai arī kāds kundziņš, kas iekāpjot Ū-bāni, zinot, ka aiz tā stāv vēl strēķītis cilvēku, apstājās pēc iekāpšanas pie pašām durvīm un zirga seju blenza pārējos iekšā tikt gribētājos.
Ja dzintara krastos publiskā telpā un ne tikai reti paspruka kāds stiprāks vārds, tad šeit ik dienu pār lūpām pārveļas kāds mazais "fucking primates" vai vienkārši "scheisse", aplaimojot man tajā brīdī tuvākos.

Nu re, rudens arī manā galā ir iekikojis, pie tam diezgan skarbi priekš mana laiskumā trenētā ķermeņa. No 25 ar plus zīmi pirms pāris dienām, kad vienā žaketē laiski varēja atlaisties parciņā, lai izbaudītu aukstu Bavārijas brūvējumu, šodien ir ne vairāk par desmit grādiem ar skarbu vēju komplektā. Priekš manis mazliet par kontrastainu, tāpēc dienu pavadu skatoties kā Pjatigorskis irgājas par studentiem - topošajiem ekonomistiem.

Kad iepriekšējās nedēļas nogalē ir atlaists mazliet par daudz un šajā nedēļā ir jāsāk domāt, kā savilkt galus līdz tās beigām, tad pareizais risinājums ir apmeklēt labu būhlādungu un nopirkt kādu fotogrāmatu - atkrīt jebkuras šaubas par rītdienas pusdienām. Atliek vien Mapltorps sīpolu mērcē vai Pārs ar ķiplociņiem un baziliku.