Neirožu spēļu laukums

Vai nu pēdējā laikā ir saasinājies hroniskais idiotisms organizēt un komunicēt laukā, vai arī esmu palicis daudz prasīgāks pret citiem. Neizslēdzu arī iespēju, ka beidzot esmu sagājis sviestā. Lai nu kā - nebūtu man reizēm aktuāla nespēja uzticēties saviem spriedumiem, lai gan viss liecina par pretējo, kļūtu grūti kaut cik pieturēt muti reizēs, kad visi, nodūruši knābjus, bakstās gar graudu tēliem.

Ieraudzīju šo un uz pāris sekundēm sajutu sevī mostamies līksmību un prieku par gaidāmo baudījumu, taču tad apķēros - idiot, tu taču tagad esi Rīgā.

Iekšējais pulkstenis tikšķ gana precīzi. Pagājuši gandrīz divi mēneši kopš atgriešanās, un sāku sajustu pārlieku nomācošu rutīnas klātesamību. Sajūtu un attieksmju attīstības modelis ir gandrīz identisks iepriekšējai atgriešanās reizei - iesākumā var ahu****t par vidi un sevi tajā; tad nākamajā posmā notiek tas pats, bet jau viennozīmīgi to izbaudot; tad iekiko kaut kāds random task-to-task un frivolas izklaides, lai pēc aptuveni sešdesmit dienām tas viss būtu rūgti piegriezies. Nav gluži nekāda kalna šturmēšana, rāpšanās viaduktā, kur auto mēģināt noķert, vai plivināšanās apziņas malā Vorlicas mežā. Būs laikam atkal jāatrod kāds mazais inerkvestiņš.
Bet varbūt atslodzei jāatgriežas nozieguma vietā uzēst kāds zirņu izstrādājums un auksts Augustīners pabaudīt .

Ka tevi divi deviņi, ko tiem praktiķiem māca, reizēm paliek neizprotams jautājums. Jau kurā šuvēja atšuj, jo šujot tikai dāmām. Man pat nekādu avangardu nevajag, tik` random uzvalciņu.

Sagribējās mazliet iereibt. Izdzērām divas pudžiņas vīna, bet ne reibums, ne riebums tā arī neatnāca.
Laikam jāturpina lasīt, vai skatīt gabals par Ādamsu Jāni.

Rīgā mani ir sākušas piemeklēt atmetas. Es tikai lāgā nesaprotu, vai hōls šeit sliktākas kvalitātes vai pārcelšanās izsauktas reakcijas nedraudzējas kopā ar jau minēto hōlu.

Upd. (16:15) Labrīt!

Mitinoties kādā no padomju arhitektūras labākajiem paraugiem, veci jo veci kaimiņi ir dieva dāvana - klusums, klusums un vēlreiz klusums -, bet diemžēl, sasniedzot zināmu punktu, vecie sātani ņem un nomirst, un to vietā ievācas jauni kaimiņi. Lūk, jaunajiem kaimiņiem ir ļoti jauka leiborgaume attiecībā uz mūziku, ko, protams, pavada nomācošs bass, kas rezonē manos griestos.
Paveicās - virs manis mitinās kaut kāda random meitene, ko varēja paņemt ar pārsteiguma momentu un laipnību. Vien viņas fiziskā konstitūcija liek man domāt, ka atmiņa varētu būt no īsajām. Pagaidām ir mieriņš; taču ja gandrīz ceturdaļgadsimts ir pavadīts zem augstajiem griestiem un ar monumentālajām sienām, varbūt nevajag eksperimentēt ar sevi. Ir jāatgriežas pie pārbaudītām vērtībām.

gap Tālajā bērnībā man kā kārtīgam Rīgas puikam vienmēr kur dziļi iekšā slēpās sapnis par dzīvošanu mazpilsētā, bet augstie mūri nekur nelaida. Vizināšanās ar velosipēdiem pa mierpilnām ieliņām, kas rezultējas pirmajā nāves pieredzē, kad kaimiņu puiku paša neuzmanības dēļ krustojumā samīca pašizkrāvējs. Ieturēti ļaudis, jo, galu galā, viens otru pazīst un liekas sociālas vaļības atļauties nevar. Saldās bumbieres un dzīvžogi visapkārt. Un viss pārējais, kas jau pagaisis no nenotikušo notikumu lappusēm. Gadi gāja un sapnis tapa piemirsts. Līdz šodienai, kad apķēros, ka nu tad beidzot esmu mazajā un klusajā stūrītī. Bumbieru nav, miera nav. ( Tikai vecais kaimiņš izgājis dārzā ievilkt kādu rīta dūmu. )

Nolēmu beidzot uzlikt uz mājas kastītes tīru instalu, kas rezultējās jaukā in your face - vienīgajai liekajai atslēdziņai esot iztecējis termiņš.

upd. Dažkārt mani pārsteidz mana čerez ž virtuozitāte.