Neirožu spēļu laukums

Vai nu pēdējā laikā ir saasinājies hroniskais idiotisms organizēt un komunicēt laukā, vai arī esmu palicis daudz prasīgāks pret citiem. Neizslēdzu arī iespēju, ka beidzot esmu sagājis sviestā. Lai nu kā - nebūtu man reizēm aktuāla nespēja uzticēties saviem spriedumiem, lai gan viss liecina par pretējo, kļūtu grūti kaut cik pieturēt muti reizēs, kad visi, nodūruši knābjus, bakstās gar graudu tēliem.

Pētīju objektu daļu un laukumu attiecības, kad izsaucos - cik skaista formula! Nevajag nemaz tik daudz, lai pats savā klātbūtnē sajustos neērti.

gap Tālajā bērnībā man kā kārtīgam Rīgas puikam vienmēr kur dziļi iekšā slēpās sapnis par dzīvošanu mazpilsētā, bet augstie mūri nekur nelaida. Vizināšanās ar velosipēdiem pa mierpilnām ieliņām, kas rezultējas pirmajā nāves pieredzē, kad kaimiņu puiku paša neuzmanības dēļ krustojumā samīca pašizkrāvējs. Ieturēti ļaudis, jo, galu galā, viens otru pazīst un liekas sociālas vaļības atļauties nevar. Saldās bumbieres un dzīvžogi visapkārt. Un viss pārējais, kas jau pagaisis no nenotikušo notikumu lappusēm. Gadi gāja un sapnis tapa piemirsts. Līdz šodienai, kad apķēros, ka nu tad beidzot esmu mazajā un klusajā stūrītī. Bumbieru nav, miera nav. ( Tikai vecais kaimiņš izgājis dārzā ievilkt kādu rīta dūmu. )

Vudija pusnakts tēls iemiesojās hauptštadtes ūķos.

gap Gaidīju, kad tad beidzot uzpeldēs pēdējā vasaras nedēļa pirms skolas sajūta. Šodien kā likts bija klāt, tikai joprojām lāgā nesaprotu, kāpēc tas notika kaut kur Alexanderplača apkaimē, kas man ir viena no nemīļākajām vietām Berlīnē. Tāda kā mazā Varšava, bet ja nav nācies pabūt tur, tad to, balstoties asociāciju izsauktās sajūtās, varētu raksturot kā Matīsa un Barona ielas krustu Rīgā. It kā nekas krasi nepatīkams tur nav, tikai kustību plūsmu krustošanās vieta, taču blakus atrodoties tirgum un slavenajam matīsielas galam, tā kļūst piesātinātāka ar sociālu ciešanu izpausmēm un savstarpēju vienaldzību kā citas centra lokācijas. Protams, vēl veikalu izkārtņu un reklāmu vizuālā valoda. Līdz Varšavas priekšpilsētu kolorītam vēl augt un augt, bet zināmu vaibu, ko noķēru tajās, mazliet atgādina. Šeit to aizstāj ddr būves, kas kontrastē ar šī brīža reklāmu vizuālās valodas paraugiem. Bet nu par spīti tam visam piedzīvoju vienu no jēdzīgākajiem klātesamības mirkļiem pēdējā laikā.

P.S. Jāatgādina sev, ka trīs izstādes dienā ir par daudz, divas vēl ir viegli sagremojams daudzums.

( T.-C. )

Turpināšu visu novelt uz aukstāka laika iestāšanos. Šodien pārņēmusi krietna apātija - varētu aizvilkties līdz bāram un iedzert kādu alu, bet varētu arī to nedarīt, bet tajā pašā laikā miteklī nav, ko pasākt (vismaz nekādai apjomīgai lasīšanai nav vēlmes klāt ķerties), lai gan īpaši komunicēt šodien ar kādu tāpat nav vēlme. Bija tas negods izgājušās dienās apmeklēt cs dzertņus, kaut kā tie,nonstopā turpinot uzturēt simtunvienu reizi notikušas sarunas, tomēr mēdz emocionāli izgrebt.