Neirožu spēļu laukums

gap Šodien pēc gaismas ķeršanas jaunķēlnē, kas tur šodien bija patiesi laba jo laba, jūtos kā dārzeņu kravu pārkrāvis turks. Vizuālās uzmanības saglabāšana all day long un nervozie turki, kas man demonstrēja savas iezīmes - Sīgala grimasēm bruņoti meta tekstus aļa mēs esam draudzīgi, bet šeit bildējot uzmanies -, mazliet nogurdināja. Vismaz šoreiz pakaļ neskrēja bandas pavadošās meitenes (wtf, čaļi, kur tad paliek maskulīnā dominante?), lai pārliecinātos, ko esmu nobildējis. Un ja teksts par māksliniecisko gaismu, lai ko tas arī nozīmētu, un perfekto krāsu laukumu saspēli kāda ziņkārību neapmierina, tad vecais labais triks - bildēju uz filmas - šeit strādā un remūvot filmu neviens man vismaz neliek. Nekad un nekur gan vēl tā nav gadījies, bet urbānais mīts tomēr klejo pa bēniņiem.