Interesanti, ka es ļoti daudz ko atceros no savas bērnības (izjūtas, savu attieksme un pozīciju pret apkārtējo pasauli, utt.), bet, piemēram, dažus gadus no nesenās pagātnes atceros miglaini. Ko es domāju, kāpēc darīju to vai to - nav ne jausmas. Man liekās, ka es biju tik nogurusi pati no sevis, un no apkārtējiem, ka iekritu kaut kādā savā pasaulītē, kur biju iespaidojusies no daudzām kreisām idejām, kas pilnīgi sapurgāja manu loģiku un dažus lēmumus. Atļāvos ietekmēties, ta teikt, plus turpināju neapzināti iet "pati savu ceļu", kas likumsakarīgi noveda srupceļā. Labi, ka atjēdzos laicīgi. Bērni, nekad nekoķetējiet ar kreisām lietām! Kājas siltumā, galva - vēsumā :)