Liriska atkāpe. Visi mani monologi sākās ar "es" vai "man". Diemžēl esmu no paaudzes, kur kapitālisma ieligzdošanai vajadzēja ātri iešūt masu apziņā hiperegocentrismu un jaunā patērētāja unikalitātes ilūziju. Lai var sučīt iekšā vairāk preču. Vai arī pēc dabas esmu tāda. Bet nu pofig, kā ir, tā jādzīvo. Jau par vēlu dzert boržomi, vai tēlot egoaskētu.

Ko MAN darīt ar acu kontaktu sabiedriskās vietās? Tāds ir jautājums. Kur likt acis, ja, piemēram, jāiet pa ielu, vai jāfigurē kādās citās sabiedriskās vietās? Urbt telefonu kaut kā nepatīk, vismaz tas izskatās no malas neirotiski, kad to dara citi. Bet nav jau citu variantu. Kādu uzvedības manieri izvēlēties, kādus signālus sūtīt? Būt jaukai, neitrālai, būt ar attieksmi, vai pasvītroti bez tās? Pēdējā laikā jūtos tik labi, ka ir laimes sajūta par pašu esamības sajūtu vien un pat sevis mīlestība sāk izpausties veselīgi, apziņas fokusā jau labu laiku vairs nav ego-emo mandrāža. Ne par velti vecaistēvs, kā zinādams, vienmēr teica: "Nekad nezaudē līdzsvaru". Cenšos.

Otrkārt, zināmu apziņas dzidrumu deva saruna ar ex likvidatoru, kas sīki un pieejami apskaidroja kā lietas pašreiz notiek, kā un ko kuras puses varas spēki taisa gājienus ar zirdziņiem, bet mediji lipina tādus infohibrīdus, ka jebkurš frīkšovs apskaustos utt. Informētība dažreiz nomierina pat vairāk kā naudas esamība.

Šajā visā visparadoksālāk ir tas, ka jūtos ēdusi sarkano tableti, bet dzīvoju un tiecos dzīvot zilajā.