Lācis bija šausmīgs, milzīgām ķepām, netīrīgs dzīvnieks. Bet labestīgāka par viņu mežā neviena nebija. Bet zvēri redzēja tikai viņa izskatu, par ko lācis šausmīgi dusmojās, ķēra viņus un spārdīja ar kājām. Par to zvēri viņu nemīlēja. Kaut arī viņs bija ļoti labsirdīgs un jautrs. Viņam patika jokot. Šo joku deļ zvēri viņu neieredzēja un sita. Jā, grūti būt labestīgam un jautram. Vilks arī bija šausmīgs un netīrīgs. Un vēl viņs bija ļauns un netīrīgs. Bet zvēri viņu neienīda un nesita. Tapēc, ka vilks nomira vēl maziņs būdams. Tapēc, ka lācis piedzima agrāk, vēl pirms vilka. Jā, labi, kad labais uzvar ļauno. Zaķis arī bija ļauns un cietsirdīgs. Un netīrīgs. Un bailīgs. Nelietības zaķis gan nevienam netaisīja. Tapēc, ka baidījās. Vienalga viņu regulāri sita. Tapēc, ka ļaunums nedrīkst palikt nesodīts. Un dzenis bija ļauns un cietsirdīgs. Zvērus viņs nesita tapēc, ka viņam nebija roku. Viņs visas dusmas izgāza uz kokiem. Viņu nesita - nevareja aizsniegt. Viņu nobeidza nogāzies koks. Runāja, ka tā esot bijusi atriebība. Pēc šī gadījuma veselu mēnesi zvēri baidījās čurāt uz kokiem. Viņi čurāja uz zaķa. Zaķis saaukstējās un nomira. Visiem bija skaidrs, ka vainīgs dzenis. Bet viņu neaiztika, par cik nevarēja izvilkt no koka apakšas. Jā, ļaunums reizēm paliek nesodīts. Kurmis bija maziņs un akls. Viņs nebija ļauns. Viņs vienkarši labi darīja savu darbu. Viņs bija tas, kurš raka zem tā koka, kurš vēlāk nosita dzeni. Par to neviens neuzzināja un tapēc viņu arī nepiekāva. Kurmi vispār sita reti, biežāk baidīja. Bet viņu nobiedēt bija grūti, jo viņs bija akls un neredzēja, ka viņu baida. Kad neizdevās kurmi nobiedēt zvēri dusmojās un sita lāci. Tapēc, ka bija niknums. Vienreiz arī lācis gribēja nobiedēt kurmi, bet kurmis nenobijās, jo lācis bija viņu nositis. Netišām. Vienkārši lācis bija ļoti neveikls. Zvēri par to viņu ļoti pamatīgi piekāva. Neskatoties uz to, ka lācis atzinās, ka bija tikai jokojis. Slikti, kad tavus jokus nesaprot. Lapsa bija ļoti viltīga. Viņa jebkuru varēja apmuļķot. Kad viņai tas izdevās, viņu nesita. Bet reizēm viņai neveicās un tad viņu sita. Sita visi meža iemītnieki. Un šādos gadījumos viņa nevarēja nevienu apmānīt. Grūti mānīties, kad tevi sit. Vienreiz viņu sita līdz nāvei. Meliem īsas kājas. Kuilis bija liels, spēcīgs un briesmīgs. No viņa baidījās. Tapēc viņu sita tikai barā, kad bija visi kopā pret viņu vienu. Vai arī vienkārši meta viņam ar akmeņiem. Kuilim tas ļoti nepatika. Tapēc viņs vienu nakti noslēpa visus akmeņus mežā. Par to viņu mežonīgi piekāva. Vairāk kuilis akmeņus neslēpa. Patiesībā teica - nenēsā akmeni azotē. Āzis bij ne labs, ne ļauns. Viņs vienkārši bija āzis. Viņs blēja. Un viņam baidījās sist. Bet ar savu blēšanu viņs visiem apnika. Tapēc viņu nosita. Jo savādāk viņs būtu nodzīvojis līdz sirmam vecumam. Varbūt. Kad āzis nomira, lācis stipri raudāja. Tapēc, ka klusībā mīlēja āzi. Mīlestība ir akla. Kā kurmis. Ezītis bija mazs un ass. Viņš dūrās. Viņs nebija ļauns, tāda bija viņa daba. Tapēc viņam sita pa vēderu. Ezītim tas nepatika un viņs noskuva savas adatiņs. Pec tam viņu sita tāpat kā citus. Grūti būt tādam, kā visi. Sesks bij gandrīz kā zaķis. Tikai šausmīgi smirdēja. Viņam bija slikta smaka. Viņu sita tikai celofāna maisā. Tad smaka bija nedaudz mazāka. Vienreiz seskam bija dzimumdiena. Viņs saaicināja visus zvērus, jo bija alkatīgs un gribēja ļoti daudz dāvanas. Zvēri viņam uzdāvināja jaunu celofāna maisu un šausmīgi piekāva. Laikam viņam tajā maisā nebija gaisa un viņs tur nosmaka. Tā arī viņu apglabāja. Ar visu maisu. Ļoti dziļā mežā. Tapēc, ka beigts sesks smirdēja vēl vairāk. Atnāca ļoti dziļā meža zvēri un visus ļoti stipri piekāva. Viņiem nepatika beigtā seska smaka. Ar kaimiņiem jādzīvo mierā un saticībā. Kāmis arī bija ļoti skops. Un bagāts. Ja viņs ar savu bagātību dalītos, varbūt viņu nesistu tik stipri. BET viņs bija ļoti skops. Par to viņu briesmīgi sita. Un šā kā tā viņam nācās dalīties. Un viņs šausmīgi raudāja. Bagātie arī raud. Lauva bija zvēru karalis. Viņs valdīja mežā. Karaļus sist nav brīv. Tāds ir likums. Bet zvēri likumus sen bija aizmirsuši. Zvēri sita lauvu. Ne par ko. Vienkārsi tā šajā mežā bija pieņemts…