brontozaurs' Journal

Smiltāju ģenerāļi. (The Sandpit Generals)
Aizņēmos šo nosaukumu no 1971. gadā Maskavas kinofestivālā prēmētās filmas. Daži to dēvē par kulta filmu. Tā stāstīja par bērniem un jauniešiem Dienvidamerikā, - ne visai pierastā izpratnē, drīzāk kā maziem klaidoņiem un bandītiem.
Mēģināšu uzzīmēt savas bērnības ainiņas, nepretendējot uz Vanadziņa, Pastariņa vai Cibiņa lauriem. Centīšos pārstāstīt, kā atceros.
Zinu, ka daudzi teiks – tā nav taisnība, bija pavisam savādāk. Bet šis ir mans skatu punkts, mana dzīve no septiņu līdz sešpadsmit gadu vecumam. Kāda nu tā varēja būt puišelim daudzbērnu ģimenē ar vecākiem – skolotājiem.

Pirmā skola Tirzas ielā. Rīgas 47. astoņgadīgā skola. Vecāki tur strādāja par darbmācības skolotājiem – māte mācīja meitenēm mājturību, tēvs - zēniem praktiskos darbus. Man nācās iekļauties kolektīvā, pirms tam neapmeklējot bērnudārzu.
Un vēl es ne reizi nebiju bijis slimnīcā, un arī tā man ļoti pietrūka. Skolā daudzi zināja – kas ir garšīgs un ēdams, kas ne. Es turpretī nevarēju saprast, kapēc zivs ir negaršīga, ja man viņa ļoti garšoja. Mājās tādu negatavoja. Visi fanoja par pankūkām – man tādas mājās bija pārpārēm, tapēc galīgi neinteresēja.
Skola kā jau skola – viss interesantākais sākās pēc skolas. Bradāšana pa Bābelītes ezera plāno ledu ar ielūšanu un apģērba žāvēšanu uz karstā ūdens caurulēm. Stikla lodīšu meklēšana uz dzelzceļa gulšņiem. Šmerļa ebreju kapu apmeklējumi, kur viena klasesbiedra vecāki dzīvoja un strādāja par sargiem. Meklējām vācu automātus un ķiveres. Neko tamlīdzīgu neatradām un atgriezāmies mājup ar kastaņu un ozolzīļu pilnām kabatām. Pirmā cigarete, tusiņi. Otrās klases beigās skolu pārveidoja par palīgskolas internātu – un arī mēs šķīrāmies. Izklīda kur kurais – citi uz 39. vidusskolu, citi uz 45.

Mani ceļš aizveda uz 39. Kurta Rasela vārdā nosaukto vidusskolu ar direktori Irēnu Bitleri priekšgalā. Atceros, kā viņa grieza matus. Tais laikos bij modē gari mati, lai gan skolotāji un sistēma centās to apkarot. Tad nu lielākais bonuss bij staigāt ar gariem matiem un netikt aizsūtītam pie friziera stundu laikā. Un kad direktore ieveda savā kabinetā un apgrieza matus tikai līdz krādziņai, pie kam ļoti stilīgi, ar to varēja lepoties ilgu laiku un stāstīt audzinātājam, ka matus ir apgriezusi pati direktore, - un vai viņam ir kaut kas pret direktores vadības stilu? Kaut gan matu garums jau sen bij pieaudzis par vairākiem centimetriem un slēpa apkakli no svešiem acu skatiem. Ceturtajā klasē uzrakstīju paskaidrojumu klases audzinātājam, un apsolījos, ka nekad mūžā vairs nesmēķēšu – laikam taču kāds bij nostučījis. Liberālāka audzinātāja kā mūsu klasei skolā vienkārši nebija. Bet arī viņam bij jārīkojas atbilstoši situācijai. Ja kāds nostučītu, ka viņš zināja, bet nespēra atbildes soļus – šmuce būtu viņam. Skolā kacinājām meitenes, ņēmāmies un ņerījāmies. Bet vasaras pavadījām katrs kur pagadās – laukos vai vasarnīcās. Manas vasaras pagāja Dārziņos, pie jaunbūvētā Rīgas HES. Peldes, makšķerēšana, ēģiptiešu cigaretes Kleopatra ar zilu filtru un Danhill; spēlējām indiāņos HES krūmājos, būvējām cietokšņus Vella kalpu iespaidā un gājām uz kino. Luis de Finess, Belmondo un Mūzikas skaņas aizpildīja starplaikus starp Rīgas kinostudijas filmām „Cielaviņas armija“ un „Rita“. Televīzija rādīja tikai pēc pulksten 18 - ziņas, koncerti, pa retam kāda filma.
Neatceros, kā palielinājās tv kanālu skaits. Bija kaut kāda krievu televīzija, kura demonstrēja poļu seriālu „četri tankisti un suns“. Vienu vasaru pat rādīja Tomu un Džeriju. Tad gan bij sāpīgi, ka vasarnīcā nav TV. Tēvam tai laikā bij mocis – ungāru brīnums – Pannonia ar blakusvāģi, un tādā nebūtu viegli atvest teļļuku uz vasarnīcu. Tad es gāju skatīties multenes pie kaimiņiem.
Un vēl es dabūju savu pirmo velosipēdu, pēc kura ar krustmāti braucām uz Rīgu. Citiem bij „škoļņiki“ (skolnieki) un „orļonoki“ (ērglēni). Man bij kaut kāds nekāds. Bet vismaz vairs nevajadzēja desot basām kājām pa šķembām aiz velosipēdiem bruņotiem draugiem. Pārtika – šašliks uz jāņiem, pārējā laikā vistas zupa. Kotletes, sautējumi no visiem dabūjamiem produktiem. Sautēti burkāni un sautēti kāposti. Patika, ja Valmieras puszāvētā desa sautētajos kāpostos iegriezta.
Vasarās bija arī Latgale. Ar garām, garām dienām. Reizēm bij siena talkas vai mēsloja laukus ar sūdiem. Tas man patika – bij jāiet pēc zirga, un reizēm, zirgu atpakaļ vedot, man ļāva sēdēt tam mugurā. Pārējā laikā visādas blēņas. Piemēram, sačakarēta vectēva ēvele – neatminos, ko tai izdarīju, bet vectēvs bij reāli dusmīgs. Mājas jumtā izplēsti šķindeļi - tādas jumta skaidas - jo gribējās taču tālu redzēt un nevarēju iedomāties, ka tai vietā tecēs ūdens uz galvas. Tikai tur Latgalē nekas nenotika. Laiks bij apstājies. Mazas vēdzelītes vietējā grāvī, aitas un govs, kuru vajadzēja pārsiet. Paldies Dievam vasaras kaut kad beidzās, un atkal bija pilsēta ar saviem vilinājumiem.

Tika uzbūvēts Juglas Universālveikals, kurā it labi varēju notērēt 1.8 rubļus, vecāku dotus (no vecākiem) visai nedēļai pusdienām. Jo skolā itin labi varēju iztikt ar rupjmaizi un pienu, kuri bija par brīvu. Arī zupa bij brīvi dabūjama pie kopgalda. Un Reizēm arī par pusdienām samaksājušie slimoja un neieradās skolā, un tad viņu pusdienas zudumā negāja. Tā ka 1.8 rbl bija tīrais ieguvums. Naudaszīmes pārvērtās par taustāmām lietām: Šķiltavām, rotaļlietām, cigaretēm, saldējumu, bulciņām.

Magoņmaizīte ar saldu glazūru maksāja tikai deviņas kapeikas. Tā kā par pusdienu naudu tādas varēju nopirkt vismaz divus desmitus. Ja izdala ar nedēļas sešām dienām – pa trijām bulciņām dienā, kas ir daudz garšīgāk, nekā kaut kāds skolas virtuves ēdiens. Turklāt kabatas jau bija piebāztas ar skolas ēdnīcā pagrābtu rupjmaizi.
Vēl bija fizkultūras stundas, kurās sāku nojaust zēnu un meiteņu fizioloģiskās atšķirības. Klases vakari bez audzinātāja ziņas slēgtā lokā ar pudeles griešanu, nevainīgiem skūpstiem un pirmo punša pudeli.
Tad parādījās informācija, ka kaut kad agrāk ir bijuši arī citi laiki – Ulmaņlaiki. Tam bija pat pierādījumi – laukos bija saglabājušies kaut kādi kalendāri, par tiem savā starpā pļāpāja sadzērušies vecāki, un turklāt vēl dziedāja „Zilo lakatiņu“ un „Mēs sitīsim tos utainos“, - kas pēc tam pārgāja arī mūsu repertuārā. Arī par dažām Paula dziesmām melsa, ka tās esot aizliegtas un tāpēc vārdi pārtaisīti. Bija Larisa Mondrusa un Čikāgas piecīši. Parādījās magnetofoni, kuri ļāva ierakstus pavairot, jo pie vinila skaņuplatēm nevarēja tikt kurš katrs. Tad nu magnetofoni tika salēgti kā šodien lielais interneta tīmeklis un galu galā katram mājās bij dažādu emigrācijā mītošu kolektīvu ieraksti. Vietējais tirgus aprobežojās ar samērā mazu autoru skaitu. Dziesmas klausījās, mācījās un dziedāja līdzi.
Bija žurnāli Liesma, Dadzis, Veselība un Sieviete. Bija ārzemju žurnāli – Fūr dich, Frøsie, Humanie Dimanch – pārsvarā komunistiski tendēti demokrātiskās vācijas, Polijas un franču komunistu izdevumi. Bija izstādes Sporta manēžā – Pollena, kur varēja iepirkt poļu kosmētiku un dabūt par brīvu polietilēna maisiņus un plastmasas nozīmītes. Cilvēki stāvēja rindā uz izstādi daudzas stundas. Bija daudz arī garīgo vērtību. Literatūra un Māksla, dzejas un mākslas dienas. Izstādes un izrādes. Par tām lai stāsta literatūrzinātnieki un kritiķi.
Vēl tais laikos varēja mēģināt svecīšu vakarā iededzināt svecītes pie Brīvības pieminekļa vai nolikt ziedus pie Čakstes pieminekļa Meža kapos – tas bij neticami kruti. Ja tu to varēji izdarīt un tevi pēcāk vajāja čeka – tu biji iekļuvis kruto statusā. Sāka veidoties kaut kādi priekšstati par valsti, varu un iekārtu. Bet mēs ar prieku piedalījāmies arī Pirmā maija gājienos un komunistiskajās sestdienu talkās, jo tur varēja izālēties un skolā ierasties ne skolas formā.

Oktobrēni, pionieri un komjaunieši skaitījās komunistu kalve. Oktobrēnus pat neatceros, atceros tikai divējādas zvaigznītes, kuras varēja nopirkt grāmatnīcās. Viena bij no plastmasas ar maziņu Ļeņiniņu uz fotopapīra, otra - no alumīnija, nedaudz lielāka un sākumā pat spoža. Neatceros nekādas oktobrēnu aktivitātes, izņemot kādu mācību stundu, kurā apgaismoja par to, ka jau bērnībā Ļeņins esot izcēlies ar labām sekmēm un paklausību. Pionieri man likās kā piedzīvojums. Timurs un viņa komanda Gaidara grāmatā vilināja ar saviem tusiņiem, no konservu bundžām un veļas auklām izbūvēto sakaru tīklu un saķeršanos ar vietējiem bandītiem. Vai es gribēju būt par pionieri? Droši vien, ka jā. Sarkanais kaklauts ļāva atšķirties no sīkajiem, kuriem šāda kaklauta nebija. Pirmajā laikā tas tika lepni nēsāts, lai visi redzētu, ka esi jau liels. Bet vecākajās klasēs tas tika slēpts, lai neviens nezinātu, ka vēl esi sīkais, tas tika slēpts kabatā un tikai pēc audzinātāja aizrādījuma negribīgi izvilkts un apsiets ap kaklu. Aktivitātes notika reizi gadā, kad kaut kādā skatē vajadzēja rādīt, kā tu māki soļot, dziedāt un svinīgi sasaukties. Labākie tika sūtīti tālāk uz rajonu vai pilsētu skatēm un tas ļāva neapmeklēt stundas.
Komjaunatne bija kas nopietnāks. Tur iedeva grāmatiņu, kura jau izskatījās gandrīz pēc pases – ar fotogrāfiju un daudzām vietiņām, kur iespieda atzīmi par biedra naudu nomaksu. Kamēr nestrādāji, bija jāmaksā divas kapeikas mēnesī, bet, tiklīdz sāki strādāt, biedru nauda kļuva krietni lielāka, un tad visi nezin kāpēc sāka aizmirst par savām saistībām ar komunistisko jaunatni.
Bet kopumā tās visas bija tādas pieaugušo ākstības ar bērniem un tieši tā es to arī uztvēru.

Dzīve ritēja savā nodabā, reizēm parādoties kādam ārzemēs pabijušam vai pat dzīvam ārzemniekam. Tad nu klausījāmies stāstus par veikaliem, kuros nekā netrūkstot. Par automašīnām, kurām naudu nevajag krāt daudzus gadu desmitus. Visi ārzemju latvieši tika uzskatīti vismaz par miljonāriem. Un diezgan viegli varēja padarīt tevi par daudz krutāku, uzdāvinot kādu ārzemju skaņuplati vai džinsu bikses. Bet uz skolu tik un tā bij jānāk skolas formā – tumši zilā uzvalciņā, kuru skolnieks parasti devās pirkt pirms paša pirmā septembra. Jo pa vasaru bij krietni augts, turklāt, labi apskatot veco uzvalciņu, uz tā labi varēja redzēt iepriekšējā mācību gada traumu un ālēšanos pēdas. Bet universālveikala „Bērnu pasaule“ apmeklējums mazam puišelim no Juglas bij vesels notikums.
Vispirms jau neticamais skatlogs, kurā rosījās rūķīši un sniegbaltīte, vai buratino ar zelta atslēdziņu čakarēja briesmīgo Karabasu. Pie tam paralēli jaunajam skolas uzvalkam varēja vecākiem izdīkt kādu rotaļlietu veikala pirmajā stāvā. Nekāda lielā izvēle šais plauktos gan nebija – tas pats, kas visos citos veikalos – zīmuļi, līneāli, burtnīcas, klades rakstāmlietu nodaļā, klucīši un gumijas bumbas rotaļlietu nodaļā. Vēl daži „straumes“ pavāri un dakteri Aikāsāp, kuri meta gaisā pankūku vai vicināja termometru - atkarībā no izstrādājuma modeļa. Lelles ar briesmīgām sejām un vēl briesmīgākiem matiem. Visskaistākā un vislielākā bij Baiba. Mašīnītes bij mazas un lielas – visas tās vienoja neglītums un pārāk attālināta līdzība ar īstām mašīnām. Līdz ar to jebkura rotaļlieta vai prece no ārzemēm kļuva par apbrīnas objektu – vai tā bij tukša alus kārba, vai šampūna pudele, nerunājot par fototehniku. Par fotoaparātiem gan melsa, ka mūsējie esot tomēr līmenī. Tāpat kā pulksteņi. Gribējās jau, lai būtu vismaz kaut kas, ar ko varam palepoties, tapēc ticējām uz vārda un fočējām gan ar Smena-8, gan Zenītu, kura baisais klikšķis varēja nobiedēt ne vienu vien ārzemnieku. Mājās ierīkotas fotolaboratorijas un kaut kur sagrābstītas zināšanas ļāva taisīt nenoturīgas fotgrāfijas – gan pārgaismotas, gan neizgaismotas. Un ļāva arī pavairot samizdata grāmatas tiem, kuri netika pie pavairojamās tehnikas.

Nu esam nonākuši pie seksa padomju savienībā. Seksa kā tāda nebija. Mēs visu uzzinājam stipri primitivizētā veidā no nedaudz vecākiem puišeļiem. Bet par dzimumu ašķirībām varēja noskaidrot, spēlējot dakterus. Eksistēja dažas grāmatas ar vismaz puskailu sieviešu attēliem. Bet publiskai aplūkošanai izstādītas skulptūras un akti izsauca smieklus un ķiķināšanu. Paši tikām izplatīja pārfotografētas pornogrāfiskas kārtis, pētīja tās un teica – fui, cik tas ir riebīgi. Parādījās pirmā nopietnākā grāmata – Zālīša „Mīlestības vārdā“ ar Edgara Ozoliņa ilustrācijām. Nezinu, kas tur īsti notika, bet sacelta bij milzu ažiotāža. Manā grāmatas eksemplārā nekādu ilustrāciju nebija. Izrādījās, ka ilustrācijas tika izņemtas no grāmatas, kā morāli bojājošas un degradējošas padomju pilsoņus. Tad nu kā papildinājums grāmatai eksistēja kaut kādas pārfotografētas lapiņas. Bet, neskatoties uz to visu, bērni dzima. Kaktos sačukstējās par meitenēm, kuras devītajā klasē staigāja ar lieliem punčiem un tad kaut kur mistiski pazuda – izstājās no skolas un devās mācīties profesionāli tehniskajās skolās vai tehnikumos. Zinu tikai to, ka skolā viņas mācības neturpināja.
Aptuveni šādi izskatījās mana dzīve septiņdesmitajos gados. Vēl tajā bij ļoti daudz grāmatu – Vilis Lācis, Džeks Londons, O’Henrijs, Zenta Ērgle un daudzu citu autoru darbi tika lasīti un pārlasīti. Bibliotēkas bij visās malās un grāmatas varēja ņemt un lasīt. Un tas bija par brīvu. Vēl bija sporta nodarbības, mākslinieciskā pašdarbība, Pionieru pils ar milzumu tehnisko pulciņu, kuros gatavoja kuģu un lidmašīnu modeļus, radiopulciņi un fotostudijas, - varējām atrast, ar ko aizpildīt pārpalikušo laiku pēc mācībām.
Un vēl es zināju, ka nedrīkstu būt memmesdēliņš. Būt par huligānu tai laikā bija daudz prātīgāk.
Bet attiecībās ar reliģiju un politiku valdīja divkosība. Tu varēji vienlaicīgi būt pionieris vai komjaunietis un apmeklēt baznīcu. Vecāki mācīja, ka Dievs ir un uz baznīcu jāiet – bet skolā mācīja, ka Dieva nav un jāstājas pionieros. Vēl stāstīja, ka ārzemēs viss ir slikti un Kuk-kluks-klans šauj nēģerus. Bet žurnālā „Dadzis“ labākās karikatūras bij priekšpēdējā lapā, zem nosaukuma „Ārzemju humors“. Arī visi ceļotāju stāsti bija pretrunā ar presē rakstīto. Tāpēc arī nācās pieņemt, ka patiesība ir kaut kur pa vidu.
Tā es dzīvoju. Kā daudzi. Juku jukām. Bet kuru tas interesē šodien?