Reiz Alifbējas valstī bija skumja pilsēta, visskumjākā no pilsētām, tik graujoši skumja pilsēta, ka aizmirsusi pati savu nosaukumu. Tā atradās pie sērīgas jūras, pilnas ar drūmzivīm, tik gauži negaršīgām, ka cilvēki, tās saēdušies atraugājās aiz grūtsirdības, kaut gan debesis bija zilas.
("Harūns un stāstu jūra", Salmans Rušdi - starpcitu tā vien šķiet, ka ļoti forša grāmata)

šodien visu dienu skan galvā šī dziesma, kurai piemīt kaut kas absolūti maģisks.
http://yy.lv/upload/index.php?ACT=4&f=91736&ext=MP3

bet patiesībā nav tik skumji, kā tagad izklausās - būtībā  nav galīgi skumji, ir pat ļoti labi,
vienkārši nogurums
 gribas kaut kā tā pabūt, tikai es nezinu kur, kaut kur.

ha, un man taču ir jāuzzīmē mūsu tetovējumi - hu hu hūu
kļūsim advancēti.