nu ko
vai tiešām kāds kādreiz ir ticējis superīgajiem vārdiem "viss būs labi", kas parasti tiek izteikti kaut kādās kritiskajās situācijās ?!
nē,  man nav kritiskā situācija, es tikai  tā iedomājos.
runājot par lietām, kas notiek , es pārdomāju,  un man īsti nav ko teikt
saprāts kaut kādā mistiskā veidā ir okupējis manu prātu
laikam kopā pavadītas dienas dziedina, ir forši būt ar draugiem, ir forši aizbraukt un padzīvoties kādu laiciņu citur, ir forši vētrā braukt ar riteņiem un skatīties kā jūra plosās, ir forši atpakaļceļā iekļūt īstā dakārā un pēc tam vēl 3 dienas no drēbēm purināt sakrājušās smiltis, ir forši taisīt auksto zupu, redzēt neptūnu, sēdēt dārzā un šūpoties.
tādas mazās labās lietas atdzīvina
man jau šķiet, ka pabūšana projām mani izglāba,
pirmā palīdzība

šodien gan mana mugura ir samērā samocīta, jo visu dienu tiek meklēti varianti venēcijas naktsmājām, baigi dārgi tur viss - tas man galīgi nepatīk, vispār ož pēc diētas itālijā, kas varbūt nemaz nav tik slikti
vēl jocīgi, bet tomēr likumsakarīgi ir tas, kā visādas lietas attīstās, reāli neko nevar prognozēt, protams, ja vien tu neesi kāds no ekstrasensiem HOHOHO, es domāju tā samērā globāli, par to, cik  gan paredzami bija būt tur, kur tu esi, tāds, kāds tu esi
vispār jau viss, ko es te tagad rakstu ir bezjēdzīgas vārdu virknes, bet klusībā man patiešām šķiet, ka  manī veidojas kaut kāda izpratne par relatīvu pasaules kārtību un jebkā nepatstāvību, tas , protams, nav nekas jauns, bet  reizēm ir svarīgi to nevis apzināties, bet sajust.
 
par sunīšiem runājot, mana sirds ir salauzta.
es zinu, ka visu pārējo sirdis arī. pilnīgi ir tāda sajūta, ka ģimenē ir viena tukša vieta, ir izjaukta visa struktūra un uzbūve
un ir ļoti skumji
bet mamma pa kluso domā par mazas levretītes iespējamību glābt situāciju, lai gan diez vai tas notiks tik drīz, ziniet kā.

visādi citādi vajadzētu piespiest sevi intensīvāk nodarboties ar vasarasdarbiem