Stulbi, bet gandrīz vienmēr ,ejot mājās vienai vēlos vakaros, manā ārējā acs kaktiņā parādās baiļu izspēlētas briesmu etīdes. Starpcitu, tā tiešām ir, tas, no kā ir bail vai arī kas beržas starp puslodēm, parādās tikai un vienīgi acs ārējā kaktiņā kā tāda zibenīga ēna, kā nepareiza priekšnojauta, kā vienkārši bailes un helovīni nav izņēmums, bet viss ir labi, jo vienmēr ir patīkami ienākt pa dzīvokļa durvīm un secināt, ka nekur nav tik labi kā mājās.