Šī nebija tipiskā reize, kad meitene ieiet telpā un visi vīrieši un ne tikai automātiski pievēršas viņai un apbrīno viņas kāju garumu un acu žilbumu. Anja iegāja telpā un to pamanīja labi ja pātis cilvēku, kuri vienkārši vēroja notiekošo. Bet viņu tas apmierināja pilnībā, jo viņa šeit nebija lai pievērstu uzmanību. Viņa bija, lai darītu darbu un tad ietu prom. Pēc iespējas ātrāk!
"es ceru, ka šis pasākums nevilksies pārāk ilgi, jo es vēlos izgulēties pirms rītdienas misijas." viņa nodomāja un ieslīdēja telpā tik pat klusi, cik ienāca.
Viņa pārlaida asu skatu pāri telpai, lai novertētu situāciju. Telpā bija pāri simts cilvēkiem no kādam sešdesmit varbūt pat septiņdesmit planētām. Anja jau bija paspējusi apskatīt viesu sarakstu, bet cilvēkiem bija tnednece neierasties, tādēl viņa pieņēma, ka visi nav.
"Salomes Gubernātors, Panžī PRincese ar kādu jaunu puisi, Kolonijas gubernators un viņa dēls...". Pie viņīem Anja apstājās un ievilka elpu. Viņa pirmo reizi redzēja viņu, bet likās, ka viņa jau ir viņu satikusi. Viņa uzmanīgi viņu vēroja un nolēma paturēt acīs jauno vīrieti, jo viņš izstaroja aizdomīgu enerģijas lādiņu, kas varētu apgrūtināt šo mierīgo vakaru.
Viņa lēnām soļoja cauri zālei un piegāja pie galda ar ēdamo. Lai gan viņa bija bijusi vairāk planētās, kā viņas saprašana varētu uzvert viņa tā pat nespēja pierast pie dīvainajiem ēdieniem, ko tur nācās ēst. Normāls hotdogs ar gurķīšiem, sieru un kečupu tik un tā palika viņas iecienīyākais ēdiens. Tādēļ vien paskatoties uz galdu viņai palika slikti.
Galds bija gandrīz trīs metrus garš un pārkrauts ar visdažādākajiem ēdieniem un radījuiem. Galda vidū bija trīs stāvīgs trauks pilnas ar mizlīgiem krabjveidīgiem radījumiem, kas bija sarkani kā asinis. Viens zila paskata radījums aktīvi urķēja tā smadzenes un sūca pa snuķveidīgu atveri, kas bija viņa mute. Tālāk bija dažādi augļi, kas nedaudz atgādināja bānaņus un granātābolus. Tālāk vēl bija šķīvjio ar gaļu un uzkodām, kā piemēram kaut kādas maizītes. Gliemju olas un vēl dažādas delikateses. Anja īgni pasmaidīja un pielika roku pei vēdera:
" jā zinu draudziņ, bet pacieties pāris stundas, tad dabūsi ko normālu."
Viņa paņēma apaļu šķīvim līdzīgu trauku un uzlikusi pāris augļu gabaliņus stāvēja pie galda un izlikās, ka ēd. Vismaz tagad viņa nepievērsa tik daudz uzmanības un no šejienes viņa varēji droši redzēt vispretīgāko radību visumā- Rā.
Viņa aši paskatījās uz savu kolēģi, kuram bija tāds pats uzdevums kā viņai- pieskatīt Rā, bet izskatījās, ka viņš bija vairāk aizņemts iekarojot kādas tumši zilas, garkājainas būtnes ar melniem, kājstarpi un pat neuzmeta skatienu Ra.
" kā parasti, man vis jādara pašai" viņa smagi nopūtās un nodomāja. Viņas sejā nepakustējās ne muskulis. Viņas seja izskatijās kā apdulināta un viņa truli blenza pusmetru no Ra, lai nebūtu tik uzkrītoši. Kā arī viņai viņš vienkārši derdzās un riebās pat skatīties uz viņu. Viņa pat nepsēja padomāt par viņu ar vēsu prātu. Viņas asinis jau tagad vārījās viņas vēnās un ļāva iztēlei darboties- kā nogalinātu viņu. Kā liktu viņam ciest. Viņa saldā labpatikā pievēra plakstiņus un viegli pasmaidīja, jo aiz plakstiņiem jau redzēja viņu galvu karājāmies uz mieta, asiņojot...
Viņa pēkšņi atvēra acis un izslējās taisni, noliekot šķīvi uz galda. Viņa sajuta. Viņa juta viņus. Viņa zināja, ka viņi nespēs atturēties malā, kaut Ra bija stingri viņiem pavēlējis to darīt.
"Stulbie Džedai, kaut viņi visu nomirtu un viņiem nokridstu kājas" viņa pie sevis nolamājās.
Viņa, protams, zināja, ka viņi beigās izdomās, kā tikt cauri drošības dienestiem, bet cerēja, ka... Ehh...
Tagad jau Anya rūpīgi vēroja zāli un sāka pētīt cilvēkus. Viņa pazina visus. Viņa zināja sarakstu no galvas. Kurš gan...
Viņas skatiens apstājās pie gara kalsna stāva. Viņš bija ģērbies melnās taisnās biksēs, baltā kreklā un melnā žaketē. Un ap kaklu bija gaiši zila kaklasaite. Viņš bija vienīgais, kurš bija ģērbies kā zemes iemītnieks un viņa zināja kādēļ- viņš bija audzis tur un nesen atgriezies mājās uz Idas
"Menings" Viņa lēni noteica klusām pie sevis. Viņa zināja, ka viņš ir izbijs džedai. Viņš ir atstājis pāris zilumus uz viņas. Bet viņai likās, ka viņš ir jau prom un iesaistījies lielajā politikā!
Viņš lēnām pagrieza galvu uz viņas pusi un viņa pagriezās cik vien ātri spēdama! Viņa nevarēja atļauties, ka viņš viņu atpazīst. Lai gan vai maz viņš viņu atceras. tas bija tik sen. Nu ja gads ir sen, tad sen. Viņa juta kā viņas pulss paātrinās. Ja viņš ir džedai sūtītais spiegs, tad viņai nāksies ar viņu sastapties. Un ne tikai. Iespējams viņai nāksies viņu nogalināt. Žēl. Viņa gurnu kustības ir visnotaļ grūti aizmirst...
Viņa padomāja, kā rīkoties. Viņa nevarēja sevi atklāt. Viņai vajadzēja plānu. Viņa sāka lēnām slīdēt cauri telpai uz Ra pusi. Viņa nostājās viņa zīmīgi paskatījās uz viņa diviem miesas sargiem un pasmaidīja. Viņi neko neteica un pielaida tuvāk. Viņa piegāja Ra aiz muguras un koncentrējās.
"džedai ir šeit. uzmanies" viņa klusām nočukstēja un iedzēra malku no spirtotā dzēriena.
"kā?" viņš caur zobiem izgrūda
"Menings. viņš ir politiķis tagad." Anya klusi nočukstēja un pavērās uz viņa pusi atkal un uzreiz novērsās.
"nogalini viņu" Ra klusi noteica, tā it kā viņš pasūtītu dzērienu. Lai gan viņam nāve noteikti bija kas daudz mazsvarīgāks par iecienīto spirtoto dzērienu.
"es ar tādām lietām nenodarbojos. Tam ir domāts avs pakalpiņš" viņa izšņāca caur zobiem. "es pametu šo telpu" viņa dusmīgi pagriezās
"NĒ! tev ir jāstrādā" Rā pēkšņi satveŗa viņas roku un viņa acis kļuva melnas. Un atkal tumši brūnas.
"esmu savu darbu padarījusi šeit.." viņa skatījījas viņam tieši acīs un dusmās nedaudz sarauca degunu, it kā aizstāvoties.
Rā atkāpās.
Anya lēnā gaitā soļoja ārā no telpas. Viņa neko neredzēja. Viņa tikai juta kā vēna viņas pierē pulsē no dusmām un adrenalīna. Tas tā notika vienmēr, kad viņa nonāca pārāk tuvā saskatē ar Ra. Viņa velējās izšķaidīt viņa mazo tukšo galviņu. Viņa vēlējās likt viņam ciest. Tā pat kā viņa cieš pašlaik.
Viņa nolika glāzi uz galda, kam gāja garām un pameta telpu. Tikai viņa nemanīja, ka viņai seko kāds. Viņa jau bija pie magnētiskā lifta, kad viņa kaut ko sajuta. Viņa jau bija pametusi telpu, bet viņa tā pat juta spēku. Un krieti spēcīgāk. Viņa pastājās un ieklausījās. Viņas sirds sitās kā patrakusi un un viņa sadzirdēja vēl vienus sirds pukstus. Mierīgākus. Anya ieelpoja un turpināja iet, cerēdāma, ka ignorēšana būs labākais veids kā tikt galā ar so problēmu.
Viņa pastājās pie lifta un sudraboti apļi parādījās viņas priekšā un viņa jau kāpa iegšā, kad pamanīja, ka to pašu taisās darit vēl kāds. Viņa iekāpa liftā un ieraudzīja viņu stāvam viņai tieši priekšā.
"Man liekas, ka tu kaut ko aizmirsi mūsu pagājušajā tikšanās reizē" viņš pasmaidīja un ar vienu rokas vēzienu viņi bija pametuši vestibilu.
