Viņa pati neticēja, ka tas izdosies, bet izdevās. Laikam tomēr instinkti kā miegs ir spēcīgāki par trenētām prasmēm. Meninga roka, kas pirms minūtes bija cieši apskāvusi viņu tagad jau bija uz spilvena un viņš gulēja uz vēdera. Viņa noglāstija viņa vaigu un viegli pieliecās skūpstam vēl pēdējo reizi pirms došanās prom.
Varētu domāt, ka otrā reize pamest viņu guļošu būs vieglāka, bet tā nebija. Tas bija krietni grūtāk. Viņa jau trešo reizi teica sev, lai ģērbjas. Lai gan tas bija viņas numurs, viņa nevarēja pieļaut, lai viņš visu redzētu. Lai satiktu Rā. Lai uzzinātu patiesību.
Viņa lēnām piecēlās sēdus, bet nepaspēja apsēsties, kad spēcīga roka sekundes laikā viņu atsēdināja atpakaļ gultā. Nu jau viņa bija Meninga skavās vel ciešāk kā iepriekš. Viņš pieliecās pie viņas auss, viegli to noskūpstija un iečukstēja.
"Tā jau ir tendence, bet šoreiz tu man nekur nespruksi."
Viņa pasmaidīja un nokusnkstēja.
"man tiešām jāiet.."
Viņš iesmējās.
"Kur? ja tu neesi aizmirsusi, tad šis ir tavs numurs.."
"vēl labāk, tad Tev ir jāiet!" viņa dedzīgāk iesaucās
"Nē, paldies, man tepat ir labi!" Viņš smaidīdams turpināja skūpstīt viņas ausi ik pa bridim maigi iekožoties tajā.
Viņa nopūtās un atslāba, jo saprata, ka viņas apņemšanās ir izzudusi un nespēj vairs cīnīties ar vēlmi palikt.
Viņš pasmaidīja, kad juta viņas atslābumu.
"Tā jau ir labāk. Sākam visu no jauna. Labrīt, mīļā" to teikdams viņš noskūpstija lēni un maigi viņas kaklu. Vēl vienu reizi. Un vēl vienu...
Viņa pasmaidīja un nopūtās. Patīkami.
"Brīt" viņa zem deguna noteica
"Kas tā par attieksmi?" Viņš iesmējās
"Vēlreiz un dzīvīgāk!"
"Labrīt" viņa pateica normālā balsī.
"Nu nē, vēlreiz un tā no sirds!" Viņš noskūpstija viņas matus.
"Labrīt no rīta, cik skaists šis rīts, kaut nākamais rīts būtu tik pat skaists cik šis rīts!" Viņa iebļavās, uzsēdās viņam virsū un noskūpstija.
"Jā, mēs to varētu darīt katru rītu!" viņš apmierināts iesmējās, uzlika rokas uz viņas dibena un piespieda viņu sev tuvāk.
"Es nešaubos" viņa ieķiķinājas.
"Bet Tev ir jāiet.." viņa nopūtās un pieglaudās viņa kaklam
"mans priekšnieks drīz atnāks un tad mums abiem būs problēmas.."
Viņš noglāstija viņas matus un nopūtās.
"Nu un, man vienalga! Es neesmu nekāds vakarējais, mācēšu sevi aizstāvēt!
Un kā Tu vari strādāt pie viņa. Viņš ir briesmonis." Viņš klusi noteica.
Viņa nodūra acis.
"Dažkārt nav izvēles. ir jādara, kas jādara."
"Es neticu, ka nav izvēles. Un iespējas ko nedarīt. Man jau pretigi paliek no domas par viņu vien.."
"Ne Tev vienīgajam"
"Bet kādēļ Tu nebēdz?! Jā, Leo, ir spēcīgs. Pus vissums baidās no viņa. Ja ne lielākā daļa. Iespējams viņš ir viens no varenākajiem spēka turētājiem, bet es varu Tev palīdzēt.."
"Leo?" Viņa pārsteigumā iesaucās un piecēlās sēdus.
"Tu runā par Leo?! Man likās, tu runā par Ra.." Viņa neticīgi skatījās viņā un nodūra acis.
"bet protams, ka pa viņu. Tu taču strādā pie viņa. Šie ir viņa apartamenti! " Viņš skatījās viņā un tad novērsās
"Jā, Rā ir briesmonis, bet cilvēks, kurš pārvalda spēku un izmanto to šādos nolūkos.. ir zemāks par jebko.." Viņš nicīgi pakartīja galvu.
Viņa piecēlās uzvilka sarkanu kimono un neksatoties viņam virsū iegāja vanas istabā vien nosakot:
"Tev laiks ir iet." Durvis aizvērās.
Viņš nesaprašanā gulēja gultā un piecēlās
"Kā jāiet?! tu apvainojies uz mani par to ko teicu par viņu?"
klusums
"Es gaidu atbildi"
klusums.
Viņš nopūtās un salasīja savas drēbes. Viņš bija nesaprašanā. Ko viņš tādu bija pateicis. Vai tiešām viņa uzskatīja Leo par labu cilvēku. Viņš saģērbies piegāja pie durvīm un paskatījās uz vannas istabu.
"es tev vēlāk pazvanīšu"
Viņš attaisīja durvis un aizgāja...
Viņa to dzirdēja. Pagaidīja minūti un izgāja no vannas istabas. Vēljoprojām pār viņas vaigiem bira asaras. Viņa piegāja pie skapja un atvēra tā durvis. Tur pretī stāvēja Leo tērpa videogramma. Viņa iešņukstējās un apsēdās uz grīdas un sāka elsot.
"Esmu briesmonis..."
