smaidu · vācele

Viņa pati neticēja, ka tas izdosies, bet izdevās. Laikam tomēr instinkti kā miegs ir spēcīgāki par trenētām prasmēm. Meninga roka, kas pirms minūtes bija cieši apskāvusi viņu tagad jau bija uz spilvena un viņš gulēja uz vēdera. Viņa noglāstija viņa vaigu un viegli pieliecās skūpstam vēl pēdējo reizi pirms došanās prom.

Varētu domāt, ka otrā reize pamest viņu guļošu būs vieglāka, bet tā nebija. Tas bija krietni grūtāk. Viņa jau trešo reizi teica sev, lai ģērbjas. Lai gan tas bija viņas numurs, viņa nevarēja pieļaut, lai viņš visu redzētu. Lai satiktu Rā. Lai uzzinātu patiesību.

Viņa lēnām piecēlās sēdus, bet nepaspēja apsēsties, kad spēcīga roka sekundes laikā viņu atsēdināja atpakaļ gultā. Nu jau viņa bija Meninga skavās vel ciešāk kā iepriekš. Viņš pieliecās pie viņas auss, viegli to noskūpstija un iečukstēja.
"Tā jau ir tendence, bet šoreiz tu man nekur nespruksi."

Viņa pasmaidīja un nokusnkstēja.
"man tiešām jāiet.."

Viņš iesmējās.
"Kur? ja tu neesi aizmirsusi, tad šis ir tavs numurs.."

"vēl labāk, tad Tev ir jāiet!" viņa dedzīgāk iesaucās

"Nē, paldies, man tepat ir labi!" Viņš smaidīdams turpināja skūpstīt viņas ausi ik pa bridim maigi iekožoties tajā.

Viņa nopūtās un atslāba, jo saprata, ka viņas apņemšanās ir izzudusi un nespēj vairs cīnīties ar vēlmi palikt.

Viņš pasmaidīja, kad juta viņas atslābumu.
"Tā jau ir labāk. Sākam visu no jauna. Labrīt, mīļā" to teikdams viņš noskūpstija lēni un maigi viņas kaklu. Vēl vienu reizi. Un vēl vienu...

Viņa pasmaidīja un nopūtās. Patīkami.
"Brīt" viņa zem deguna noteica

"Kas tā par attieksmi?" Viņš iesmējās
"Vēlreiz un dzīvīgāk!"

"Labrīt" viņa pateica normālā balsī.

"Nu nē, vēlreiz un tā no sirds!" Viņš noskūpstija viņas matus.

"Labrīt no rīta, cik skaists šis rīts, kaut nākamais rīts būtu tik pat skaists cik šis rīts!" Viņa iebļavās, uzsēdās viņam virsū un noskūpstija.

"Jā, mēs to varētu darīt katru rītu!" viņš apmierināts iesmējās, uzlika rokas uz viņas dibena un piespieda viņu sev tuvāk.

"Es nešaubos" viņa ieķiķinājas.
"Bet Tev ir jāiet.." viņa nopūtās un pieglaudās viņa kaklam
"mans priekšnieks drīz atnāks un tad mums abiem būs problēmas.."

Viņš noglāstija viņas matus un nopūtās.
"Nu un, man vienalga! Es neesmu nekāds vakarējais, mācēšu sevi aizstāvēt!
Un kā Tu vari strādāt pie viņa. Viņš ir briesmonis." Viņš klusi noteica.

Viņa nodūra acis.
"Dažkārt nav izvēles. ir jādara, kas jādara."

"Es neticu, ka nav izvēles. Un iespējas ko nedarīt. Man jau pretigi paliek no domas par viņu vien.."

"Ne Tev vienīgajam"

"Bet kādēļ Tu nebēdz?! Jā, Leo, ir spēcīgs. Pus vissums baidās no viņa. Ja ne lielākā daļa. Iespējams viņš ir viens no varenākajiem spēka turētājiem, bet es varu Tev palīdzēt.."

"Leo?" Viņa pārsteigumā iesaucās un piecēlās sēdus.
"Tu runā par Leo?! Man likās, tu runā par Ra.." Viņa neticīgi skatījās viņā un nodūra acis.

"bet protams, ka pa viņu. Tu taču strādā pie viņa. Šie ir viņa apartamenti! " Viņš skatījās viņā un tad novērsās
"Jā, Rā ir briesmonis, bet cilvēks, kurš pārvalda spēku un izmanto to šādos nolūkos.. ir zemāks par jebko.." Viņš nicīgi pakartīja galvu.

Viņa piecēlās uzvilka sarkanu kimono un neksatoties viņam virsū iegāja vanas istabā vien nosakot:
"Tev laiks ir iet." Durvis aizvērās.

Viņš nesaprašanā gulēja gultā un piecēlās
"Kā jāiet?! tu apvainojies uz mani par to ko teicu par viņu?"
klusums

"Es gaidu atbildi"
klusums.

Viņš nopūtās un salasīja savas drēbes. Viņš bija nesaprašanā. Ko viņš tādu bija pateicis. Vai tiešām viņa uzskatīja Leo par labu cilvēku. Viņš saģērbies piegāja pie durvīm un paskatījās uz vannas istabu.
"es tev vēlāk pazvanīšu"
Viņš attaisīja durvis un aizgāja...

Viņa to dzirdēja. Pagaidīja minūti un izgāja no vannas istabas. Vēljoprojām pār viņas vaigiem bira asaras. Viņa piegāja pie skapja un atvēra tā durvis. Tur pretī stāvēja Leo tērpa videogramma. Viņa iešņukstējās un apsēdās uz grīdas un sāka elsot.
"Esmu briesmonis..."

Viņš pieskārās manam plecam ar lūpām un viegli noskūpstija. Lūk to es saucu par labu rīta sākumu. Viņa viegli izelpoja un satvēra viņa roku ciešāk, kura bija apvijusies ap vidukli. Protams, ka viņas seju rotāja smaids. Kā var nerotāt šādos rītos.

Atkal lūpu pāris pieskārās viņas plecam. Nu jau viņa iekunkstējās un lēnām sāka griesties.Viņš lēnam apgūlās uz muguras un pacēla roku. Viņas galva uzgūlās uz viņa krūšukurvja pretī sirdij. Viņa nedaudz paberzēja degunu pret viņa maigo ādu un abi ieķiķinājās. Viņš viņu ieskāva ciešāk un abi turpināja gulēt. Viņa vēl nodomāja: "kaut katrs rīts būtu tik skaists cik šis rīts."

Viņa izelpoja. Viņa paspēja vēl paspēja domās nosaukt istabas numuru un atradās savā teleportācijas aplī savā istabā viena. Viņa ieelpoja. Vēl pēdējā brīdī viņa paspēja aizbēgt no viņa. Savā ziņā Anya jutās atvieglota, bet dziļi sirdī viņa ilgojās pēc viņa un vēlējās, kaut viņa nebūtu paspējusi iedomāties savas istabas numuru, jo tad viņa varētu būt ar viņu un sajust viņa skūpstus. Un glāstus. Atkal. Viņa nopūtās un paspēra divus soļus āprus apļa un tas acumirklī nozuda. Un atkal parādījās.

Monotona robotveidīga balss noteica "viesis".
Viņas sirds iepustējās straujāk. Vai tiešām?! Vai tiešām viņš tomēr neatlaidīsies. Viņa juta sajūsmas vilni kāpjam augšup un viņa pasmaidīja. Anya tik ilgi bija gaidījusi šo mirkli. Lai satiktu viņu. Viņai gan bija bail no viņa, jo viņš varērtu uzzināt par viņas darbu. Tad viņš noteikti nebūtu sajūsmā. Bet vismaz ie pāris mirkļi pirms viņas giljotīnas būtu to vērti. Tā pat viņa apzinājās, ka mirs. Un no pāris prieciņiem pirms nāves viņa nevēlējās atteikties.

Viņa nezināja mirkli ko teikt. Anya vilcinājās un tad atbildēja:
"Ielaist"

Viņas priekšā parādījās vīrieši stāvs. Viņa sajuta izteiktu vilšanos un knapi spēja to noslēpt.
"ko tu te dari?" Viņa indīgi noteica un pagriezās.

"Tu tik ātri pameti balli, ka noņēmu sastādīt Tev kompāniju". Ra noteica viltīgi smaidot un stīvi iesoļoja telpā.
"Tu tiešām esi tik naivs un ceri, ka es izklaidēšos ar vīrieti, kuram nav pat locekļa? ha!" viņa piegāja pie bāra un zivilka viskija pudeli runājot ar Ra un izsmejoši pasmējās.

"Nu pati cietīsi par saviem darbiem" Viņš apsēdās uz sēdekļa telpā un vēroja Anyu.

"Tad jau labāk izklaidēšos ar kādu sivieti." viņa pagriezās ar viskija pueli rokās un cieši un nievājoši vērojās Rā. Kā vienmēr. Viņa nemaz citādāk nespētu skatīties uz viņu.

"Kā vēlies. Es tikai gribēju atgādināt par to, ka mums ir vienošanās. Tu nevari tā vienkārši aiziet." viņš nu jau bezkaismīgāk noteica.

Anya izdzēra glāzi vienā rāvienā. "es atstāju Tevi tava rokas puiša ziņā. Es savu darbiņu padarīju. Tagad lūdzu lasies. Es vēlos pabūt viena." To noteikusi viņa pagriezās un soļoja uz lielas durvju ailes pusi, kurā bija divas trīs metrus augstas zaļas durvis. Viņa tās plaši atvēra un tad aizvēra. Viņa pagriezās pret istabu un atstutējās pret durvīm. Viņa juta kā spēks pamet viņas ķermeni un tas lēnām slīdēja uz zemes pusi. Jau pēc pārdesmit sekundēm viņa tupēja uz zemes, ceļus satvērusi un lēnām elsoja. Viņa neraudāja jo pārāk daudz tas tika darīts. Vairs viņa nespēja. Viņa tikai cerēja, ka drīzāk pienāks diena kad varēs mirt bez domas, ka miljardiem cilvēku tādēļ zaudēs dzīvību.

Viņa dzirdēja, kā Rā pamet viņas apartamentus un atviegloti uzelpoja. Viņa lēnām piecēlās. Viņa noslidināja kleitas lencītes pāri pleciem un ļava tai nokrist lejā. Viņa piegāja pie atvilknes un izvilka no tās lielu baltu adītu džemperi un uzvilkta to. Izlaidusi matus viņa izvilka pirkstus caur tiem un pasmaidīja. Uz zemes tie nekad nebija tik zīdaini. Viņai tas patika.

Viņa sajuta slāpes un nolēma, ka vēl viena viskija glāze noderētu un atkal atvēra masīvās koka durvis. Viņai tās patika. Atgādināja zemi un mājas. Citur tā bija reta parādibā vai ļoti dārga. Labi, ka viņas priekšnieks to varēja atļauties. Šī doma uzlaboja viņas omu un viņa atkal paņēma viskija pudeli un lēnām plidija glāzi līdz pusei. Bet pēkšņi viņa salecās, jo teleportācijas aplis atkal iezvanījās. Smaids pazuda no viņas sejas.
Atkal?! Tiešām?! Uhh..
Viņa bija jau dusmīga.
Aplis atkal iezvanījās.
Anja nopūtās un izdzēra glāzi vienā malkā un noteica "Ielaist".

Viņa bija savus piecus metrus no portāla un uz brīdi domāja vai viņa paspētu iesist Ra par to ka neliek mierā..

Viņas priekšā parādījās vīrieša stāvs tikai šoreiz nedaudz garāks un slaidāks. Viņas acis iepletās
"Shit" viņa iesaucās, bet bija jau par vēlu. Viņas apļa portālā stāvēja Menings viegli smaidot.

"komandantstunda jau ir pāri, Tev jau nevajadzēja būt gultā?" viņa viltīgi pasmaidīja un sakrustoja rokas uz krūtīm.

"tieši tādēļ esmu ieradies" viņā pasmaidīja un lēnām virziījās viņas virzienā. Viņa instinktīvi atkāpās.
"jāatvainojas, gan ka kavējos, jo Tava numura atrašana prasīja pāris minūtes, bet esmu šeit uz savu... komandantstundu. Un esmu gatavs saņemt sodu..." Nu jau viņus šķira mazāk par pusmetru un viņa smaids kļuva arvien plaktāks. Tā pat kā viņas.

"Sodu?! Jā, tas skan labi. Esmu gatava Tevi sodīt." Viņa nu jau apmierināti piebilda. Viņa pati nesaprata, ko dara, bet zināja ka dara to ko vēlas.

" Nu jau viņš pieskārās viņai un viņu lūpas šķira tikai pāris centimetri. Viņš ar pirkstu galiem satvēra viņas zoda galu un strauji ar lūpām satvēra viņas apkašlūpu. Viņa piekļāvās viņa augumam un sāka skūpstīt kaislīgi. Viņš apvija davas rokas ap viņas vidukli, pacēla un nesa uz baltu durvju pusi. Viņš sāka skūpstīt viņas kaklu un viņa izdvesa:
"nē, ne tās. Zaļās.. ak druvis.."
Viņš strauji sagriezās istabā un steidzīgi tuvojās zaļajām, masīvajām durvīm, atspēra tās ar kāju. Viņas kāsjas jau bija apvījušās a viņa vidukli. Viņš viņu atspieda pret sienu. Viņa ielaida savus pirkstus viņa matos. Viņš satvēra viņas dibenu un viegli saspieda to. Un tad jau ciešāk. Viņi abi reizē ievaidējās un tad iesmējās. Viņš paslidināja rokas augstāk un nu jau tās atradās zem viņas džempera un viņš viegli glāstīja viņas vēderu un muguru.
Viņa nolaida savu roku zemāk un tā uzdūrās uz viņa mīsktās aizmugures un viņa pasmaidīja. Viņš saprata, ka ir laiks pārvākties uz ērtākiem apartamentiem un pēc pāris sekndēm viņi iekrita gultā.

Šī nebija tipiskā reize, kad meitene ieiet telpā un visi vīrieši un ne tikai automātiski pievēršas viņai un apbrīno viņas kāju garumu un acu žilbumu. Anja iegāja telpā un to pamanīja labi ja pātis cilvēku, kuri vienkārši vēroja notiekošo. Bet viņu tas apmierināja pilnībā, jo viņa šeit nebija lai pievērstu uzmanību. Viņa bija, lai darītu darbu un tad ietu prom. Pēc iespējas ātrāk!
"es ceru, ka šis pasākums nevilksies pārāk ilgi, jo es vēlos izgulēties pirms rītdienas misijas." viņa nodomāja un ieslīdēja telpā tik pat klusi, cik ienāca.
Viņa pārlaida asu skatu pāri telpai, lai novertētu situāciju. Telpā bija pāri simts cilvēkiem no kādam sešdesmit varbūt pat septiņdesmit planētām. Anja jau bija paspējusi apskatīt viesu sarakstu, bet cilvēkiem bija tnednece neierasties, tādēl viņa pieņēma, ka visi nav.
"Salomes Gubernātors, Panžī PRincese ar kādu jaunu puisi, Kolonijas gubernators un viņa dēls...". Pie viņīem Anja apstājās un ievilka elpu. Viņa pirmo reizi redzēja viņu, bet likās, ka viņa jau ir viņu satikusi. Viņa uzmanīgi viņu vēroja un nolēma paturēt acīs jauno vīrieti, jo viņš izstaroja aizdomīgu enerģijas lādiņu, kas varētu apgrūtināt šo mierīgo vakaru.

Viņa lēnām soļoja cauri zālei un piegāja pie galda ar ēdamo. Lai gan viņa bija bijusi vairāk planētās, kā viņas saprašana varētu uzvert viņa tā pat nespēja pierast pie dīvainajiem ēdieniem, ko tur nācās ēst. Normāls hotdogs ar gurķīšiem, sieru un kečupu tik un tā palika viņas iecienīyākais ēdiens. Tādēļ vien paskatoties uz galdu viņai palika slikti.
Galds bija gandrīz trīs metrus garš un pārkrauts ar visdažādākajiem ēdieniem un radījuiem. Galda vidū bija trīs stāvīgs trauks pilnas ar mizlīgiem krabjveidīgiem radījumiem, kas bija sarkani kā asinis. Viens zila paskata radījums aktīvi urķēja tā smadzenes un sūca pa snuķveidīgu atveri, kas bija viņa mute. Tālāk bija dažādi augļi, kas nedaudz atgādināja bānaņus un granātābolus. Tālāk vēl bija šķīvjio ar gaļu un uzkodām, kā piemēram kaut kādas maizītes. Gliemju olas un vēl dažādas delikateses. Anja īgni pasmaidīja un pielika roku pei vēdera:
" jā zinu draudziņ, bet pacieties pāris stundas, tad dabūsi ko normālu."
Viņa paņēma apaļu šķīvim līdzīgu trauku un uzlikusi pāris augļu gabaliņus stāvēja pie galda un izlikās, ka ēd. Vismaz tagad viņa nepievērsa tik daudz uzmanības un no šejienes viņa varēji droši redzēt vispretīgāko radību visumā- Rā.

Viņa aši paskatījās uz savu kolēģi, kuram bija tāds pats uzdevums kā viņai- pieskatīt Rā, bet izskatījās, ka viņš bija vairāk aizņemts iekarojot kādas tumši zilas, garkājainas būtnes ar melniem, kājstarpi un pat neuzmeta skatienu Ra.
" kā parasti, man vis jādara pašai" viņa smagi nopūtās un nodomāja. Viņas sejā nepakustējās ne muskulis. Viņas seja izskatijās kā apdulināta un viņa truli blenza pusmetru no Ra, lai nebūtu tik uzkrītoši. Kā arī viņai viņš vienkārši derdzās un riebās pat skatīties uz viņu. Viņa pat nepsēja padomāt par viņu ar vēsu prātu. Viņas asinis jau tagad vārījās viņas vēnās un ļāva iztēlei darboties- kā nogalinātu viņu. Kā liktu viņam ciest. Viņa saldā labpatikā pievēra plakstiņus un viegli pasmaidīja, jo aiz plakstiņiem jau redzēja viņu galvu karājāmies uz mieta, asiņojot...

Viņa pēkšņi atvēra acis un izslējās taisni, noliekot šķīvi uz galda. Viņa sajuta. Viņa juta viņus. Viņa zināja, ka viņi nespēs atturēties malā, kaut Ra bija stingri viņiem pavēlējis to darīt.
"Stulbie Džedai, kaut viņi visu nomirtu un viņiem nokridstu kājas" viņa pie sevis nolamājās.
Viņa, protams, zināja, ka viņi beigās izdomās, kā tikt cauri drošības dienestiem, bet cerēja, ka... Ehh...

Tagad jau Anya rūpīgi vēroja zāli un sāka pētīt cilvēkus. Viņa pazina visus. Viņa zināja sarakstu no galvas. Kurš gan...
Viņas skatiens apstājās pie gara kalsna stāva. Viņš bija ģērbies melnās taisnās biksēs, baltā kreklā un melnā žaketē. Un ap kaklu bija gaiši zila kaklasaite. Viņš bija vienīgais, kurš bija ģērbies kā zemes iemītnieks un viņa zināja kādēļ- viņš bija audzis tur un nesen atgriezies mājās uz Idas
"Menings" Viņa lēni noteica klusām pie sevis. Viņa zināja, ka viņš ir izbijs džedai. Viņš ir atstājis pāris zilumus uz viņas. Bet viņai likās, ka viņš ir jau prom un iesaistījies lielajā politikā!

Viņš lēnām pagrieza galvu uz viņas pusi un viņa pagriezās cik vien ātri spēdama! Viņa nevarēja atļauties, ka viņš viņu atpazīst. Lai gan vai maz viņš viņu atceras. tas bija tik sen. Nu ja gads ir sen, tad sen. Viņa juta kā viņas pulss paātrinās. Ja viņš ir džedai sūtītais spiegs, tad viņai nāksies ar viņu sastapties. Un ne tikai. Iespējams viņai nāksies viņu nogalināt. Žēl. Viņa gurnu kustības ir visnotaļ grūti aizmirst...

Viņa padomāja, kā rīkoties. Viņa nevarēja sevi atklāt. Viņai vajadzēja plānu. Viņa sāka lēnām slīdēt cauri telpai uz Ra pusi. Viņa nostājās viņa zīmīgi paskatījās uz viņa diviem miesas sargiem un pasmaidīja. Viņi neko neteica un pielaida tuvāk. Viņa piegāja Ra aiz muguras un koncentrējās.
"džedai ir šeit. uzmanies" viņa klusām nočukstēja un iedzēra malku no spirtotā dzēriena.
"kā?" viņš caur zobiem izgrūda
"Menings. viņš ir politiķis tagad." Anya klusi nočukstēja un pavērās uz viņa pusi atkal un uzreiz novērsās.
"nogalini viņu" Ra klusi noteica, tā it kā viņš pasūtītu dzērienu. Lai gan viņam nāve noteikti bija kas daudz mazsvarīgāks par iecienīto spirtoto dzērienu.
"es ar tādām lietām nenodarbojos. Tam ir domāts avs pakalpiņš" viņa izšņāca caur zobiem. "es pametu šo telpu" viņa dusmīgi pagriezās
"NĒ! tev ir jāstrādā" Rā pēkšņi satveŗa viņas roku un viņa acis kļuva melnas. Un atkal tumši brūnas.
"esmu savu darbu padarījusi šeit.." viņa skatījījas viņam tieši acīs un dusmās nedaudz sarauca degunu, it kā aizstāvoties.
Rā atkāpās.
Anya lēnā gaitā soļoja ārā no telpas. Viņa neko neredzēja. Viņa tikai juta kā vēna viņas pierē pulsē no dusmām un adrenalīna. Tas tā notika vienmēr, kad viņa nonāca pārāk tuvā saskatē ar Ra. Viņa velējās izšķaidīt viņa mazo tukšo galviņu. Viņa vēlējās likt viņam ciest. Tā pat kā viņa cieš pašlaik.

Viņa nolika glāzi uz galda, kam gāja garām un pameta telpu. Tikai viņa nemanīja, ka viņai seko kāds. Viņa jau bija pie magnētiskā lifta, kad viņa kaut ko sajuta. Viņa jau bija pametusi telpu, bet viņa tā pat juta spēku. Un krieti spēcīgāk. Viņa pastājās un ieklausījās. Viņas sirds sitās kā patrakusi un un viņa sadzirdēja vēl vienus sirds pukstus. Mierīgākus. Anya ieelpoja un turpināja iet, cerēdāma, ka ignorēšana būs labākais veids kā tikt galā ar so problēmu.

Viņa pastājās pie lifta un sudraboti apļi parādījās viņas priekšā un viņa jau kāpa iegšā, kad pamanīja, ka to pašu taisās darit vēl kāds. Viņa iekāpa liftā un ieraudzīja viņu stāvam viņai tieši priekšā.

"Man liekas, ka tu kaut ko aizmirsi mūsu pagājušajā tikšanās reizē" viņš pasmaidīja un ar vienu rokas vēzienu viņi bija pametuši vestibilu.