Viņš lēnām tuvojās viņas matiem līdz viņa degungalu kairināja mazi matiņi pie viņas auss. Viņš lēnām ieelpoja viņas matu smaržu. Kokosa un mandeļu sajaukums. Šajā brīdī tā viņam likās vissaldākā smarža un viņa seja jau bija pilnībā iegrimusi viņas gaišajās macu cirtās. Viņa jutās dīvaini. Labi, bet dīvaini. Pēdējā laikā vienīgie cilvēki, kas bija viņai stāvējuši tik tuvu zaudēja samaņu pēc sekundes desmitdaļas. Labākajā gadījumā. Viņas maņas bija augstākās pakāpes trauksmes režīmā, bet iekšēji viņa to izbaudīja. Viņa jau bija aizmirsusi, kā ir, kad kāds pieskaras, lai nedarītu pāri. Kā ir, kad kādu interesē viņas labsajūta, nevis nāve. Kā ir, kad viņa vēlas, lai kāds ir tuvumā. Viņi lēnām turpināja kustēties dziesmas ritmā. "What a wicked game you play Viņam bija bail elopt, lai nezustu mirklis. Viņa nevēlējās atvērt acis, lai neatklātu, ka viss patiesībā ir sapnis. Viņš lēnām virzīja savu seju tuvāk viņas ausij un lēnām pieskārās tai ar lūpām. Tālākais lūpu galu punkts bija auss ļipiņa. Viņš sajuta kā viņas ķermenis viegli notrīs un pasmaidīja. Anya juta vieglas trīsas. Viņa tik sen nebija jutusi vīrieša glāstus. Jau vairāk kā gadu laikam. Tas bija tik satraucoši un viņa nespēja neļauties. Anyas galva viegli pagriezās pret viņa seju un ieskatījās jaunā vīrieša acīs. Viņa seju rotāja viegls smaids, bet acīs bija manāma dzirksts. Viņš viņu satvēra ciešāk un viņu degungali saskārās. Viņa iesmējās un viņš klusu noteica. Viņš nevarēja neko labāk par viņa seju viņas matos, bet tiklīdz viņa pagrieza savu seju pret viņu tas notika. Viņš nespēja nesmaidīt un sajuta viņas deguna galu pie sava. Viņu skatieni saksatījaš un viņa sirds sāka sisties kā negudra. Viņas acis bija dzidri zilas ar saturna miglas krāsas lāsumiņiem. Nebija nevienas citas vietas visumā, kur viņš vēlētos atrasties. Viņa iesmējās. Viņas lūpas saskārās ar viņa. Viņalēni un maigi viņu noskūpstīja apliekot rokas ap viņa kaklu un nu jau ar visu augumu piekļāvās viņam. Viņas mēle lēnām pieskārās viņas lūpām un viņējā pilnībā okupēja viņas muti. Anya strauji atrāva savas lupas no viņa. Viņš vēl negribēja beigt un viņa seja nedaudz pasniedzās pret viņas seju, bet viņa tikai pasmaidīja un nočukstēja. Un nu jau viņš aizrautīgi pieplaka pie viņas lūpām un abi iekara turpat uz bāra deju grīdas, aizmirstot ka neskaitāmi acu pāri varēja viņus vērot. Un vēroja.
|
|||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |