visi mēs iegūstam draugus.
agri vai vēlu.
līdzīgus vai citādus.
tādus, ar kuriem smieties un tādus, ar kuriem skumt.

un paliek jaukie mirkļi, kas iespiedušies atmiņā tik dziļi, ka arī pēc desmit gadiem pēkšņi atceroties var skumji pasmaidīt.
jo tā vairs nav.


es nekad neesmu varējusi pieņemt tieši to- ka tā vairs nav un nekad nebūs. zinu, ka nāks kas jauns vietā, bet tomēr ir žēl par veco.