visu rītu domāju par kādu asins peļķi, kurai nesen gadījās būt blakus. pelēki zilgans asfalts un tumšas asinis, kuras tumsā izskatās melnas. tajā dienā tur esot izvilkts noslīkuša cilvēka līķis, kura galva bijusi sašķaidīta pret akmeņiem. bija auksts vakars. visi vakari kad kāds cilvēks mirst no galvas sašķaidīšanas ir auksti? es tajā peļķē nejauši paspēju iekāpt, pirms uzzināju kas par šķidrumu.






un vēl nesen, proti vakar, man bija tas gods iepazīties ar kādu britu izcelsmes jaunu vīrieti. lūk, ko viņš man teica:

es esmu vergs. kas gan cits es varu būt? vergs savā dzīvē un vergs ģimenē, vergs sabiedrībā, vergs darbā, vergs izklaidēs. bet galvenais- vergs sev. mans vārds ir ostins, man garšo zemeņu daiguiri, bet tas ir tikai tāds mēģinājums pazust baudāma alkohola dzīlēs, lai nebūtu jādomā par to, cik es nožēlojams. tu noteikti sev jautā- kapēc lai šis tik labi ģērbtais puisis, kurš var atļauuties tev uzsaukt dzērienus, būtu nelaimīgs? man ir noslēpums- tapēc esmu nelaimīgs. es nogalināju kādu cilvēku. darba kolēģi. katru piektdienu gāju uz baseinu, viņš arī. kādu piektdienu, vēlā vakarā, pļāpājot mēs sastrīdējāmies par nenozīmīgu darba sīkumu, neviens cits baseinā nebija un es viņu nožņaudzu. tas mani tirda, esmu nelaimīgs un sirdsapziņa liek par sevi manīt. ko lai nu es daru? es viktora (laikam jau darba kolēģa izbijušā) līķi apraku savā dārzā un visi domā, ka viņš jau 3 nedēļas ir aizbraucis uz ameriku ceļojumā, apskatīt lielo kanjonu.
ko tik nesanāk uzzināt nemaz negribot zināt.