Božena Chodunska

Beidzu strādāt MājasDarbu pl. 21.38.
Ar sajūtu, ka nav ko zaudēt, kā tikai savas važas, paralēli izcepu krāsnī kartupeļus ar rozmarīnu.
Ohujeķ, cik garšīgi. Kā es agrāk nezināju, ka tas ir tik garšīgi?
Saviem līdzdzīvotājiem gaļēdājiem izcepu 2 falšos zaķus. Atkorķēju džinu, atkorķēju toniku.
Nu principā mana gaŕīgā pasaule šobrīd ir apmēram tikpat bagāta kā pēc Brēma domām susurim, jeb miega pelei.
Citējot klasiķi: "...jau iepriekš var sagaidīt, ka tik liels izēdājs garīgā ziņā nestāv augstu un ka vispār tam nevar būt daudz labu īpašību
Miega peles būtība nav taisni patīkama; vispār viņa ir garlaicīga".
Dārgo dakter, es jau sapratu, ka, ja nevēlos turpmāk pārvietoties ripojot kā rausītis zināmajā pasakā, ar rītdienu mēri jāpieņem stingrāki.

Mēs ar Jaunkundzi nospriedām, ka esam divas anoresniķes; tās ir personas, kuras ir resnas, bet pašām šķiet, ka ne.
Pēc veikala apmeklējuma es piedraudēju noslēpt šokolādītes, bet Jaunkundze piedraudēja noslēpt džina pudeli.
Pārrunu rezultātā tika panākta vienošanās.

Vilcienā brauc vīrietis ar elektrisko trimmeri, tad nu atcerējos lokālo ģimenes joku, kā pirms pāris gadiem apm šajā gadalaikā mēs ar Līželi braucam šādā pašā vilcienā, un iekāpj vīrs ar metāldetektoru. Mēs ar Līzi sākām skaļi spriest par to, kāds neparasts trimmeris, bet nu palūk, kādas smukas austiņas, un, kad vīrs šortos, jēzenēs un metālmeklēšanas nojautās izkāpa Vecāķos, nolēmām, ka nebij gan adekvāti saģērbies trimmerēšanai...
Kungs, kurš sēdēja blakus, tad beidzot neizturēja un metās skaidrot, meitenes,tas taču bija metāldetektors... :D

Nez, kāds Mēness šodien Āzī, bet es esmu īpaši nogurusi, niķīga un neiecietīga. Jāiet gulēt, citādi vēl sākšu zvanīt uz bezmaksas numuriem atsauksmēm un ierosinājumiem un atstāt sūdīgas atsauksmes un ierosinājumus par gurķu mērcēm un podu tīrīšanas līdzekļiem.
Varētu ar kādu sadirsties tā kārtīgi, bet neviens nenāk pa ķērienam.
Jaunkundze pazaudēja maksājumu karti, un es jau gribēju sākt motivēt, bet jauniete labi saorganizējās, piezvanīja uz banku, pasūtīja jaunu, un tad nu nebija par ko.
Ja jums vajag, lai kāds piezvana un piedzen, piem. alimentus, es varu.

Iznācu no MājasDarba pl.19.30, mirkšķinot apsarkušās acis kā no šahtām izlīdis ogļracis vai zombis (ja zombji mirkšķina), pret šizokrāsas debesīm ar maziem pūkainiem zelta šizomākonīšiem. MājasDarbs un ārkārtas stāvoklis jau noēda manu aprīli, tā arī nesapratu, kur palika aprīlus, nav viņa, u neizskatās, ka maiju man kāds tā dos par velti.
Jaunkundzei vakarā bija jālasa Kārlis Skalbe, un man vajadzēja nedaudz palasīt, lai konsultētu esejā. Labi raksta tas Skalbe, tikai bēdīgi pārmēru, es nospriedu, par nabaga ļaužu Laimu un Mēnesi caur garām melnām eglēm, dzeltenu kā tādu vaska ritulīti. Apraudājos un sagribēju uz mājiņu laukos, kaut kur aiz Gulbenes vislabāk, kur mēness pār eglēm.

Priecīga lasu savu dzimšanas dienas dāvanu -Lielo Latvijas sēņu grāmatu.
Vī! Kvī! Kādi vārdi! Siena svārsteklene, pusoliņas gredzenīte, zaļdzeltenā mēslene, krokgredzena virpainīte, ievērojamā liesmene, klijainā turzene, lipīgā skrimalene, peļastes čiekurene...

Sāku pozitīvi raudzīties uz iespēju nēsāt sejas masku. Sevišķi rītos, kad rītos spogulis rāda kaut ko nesmuku.
Žēl, ka adīto bumbuļcepurīšu sezona beigusies. Man joprojām ir frizūra "Māsa apgrieza man matus ārkārtas situācijas apstākļos".

Ko piemirsu pateikt, runājot 2020.gada žurnālistu vārdiem, garāžiņā bija no dzīves aizgājusi pele.

Šorīt redzēju sunīti, tādu pekinietim līdzīgu, kurš pačurāja, pacēlies uz priekšējām ķepiņām, abas pakaļkājas gaisā.
Izskatījās, ka arī saimniecei tas bija zināms pārsteigums, jo viņa filmēja notikumu ar telefonu.

Ja pameklē rakstos, tad tas ir viss, kas mums spīd turpmāko pusgadu.
Tas viss no tā, ka mēs bijām kļuvuši pārāk izvēlīgi, es nospriedu. Šis mums nebija pietiekami labs un tas. Nu taisni kā Baluns no Šveika, kurš nezināja vien, kā nu norīties.
Nekā mums tagad nebūs, ne koncertu, ne izrāžu, ne sporta.
Brīvdienās vasarasmājā vakarā uz tumsu ieštepselējām pagājušā gadsimta televizoru ar 5 programmām. Vienā rādīja sporta dejas, otrā attiecību drāmu, trešajā Rīgas un visas Latvijas Metropolītu. Neatceros, kas bija ceturtajā kanālā, bet pēdējā rādīja Ivo Fomina (!) pagājušās desmitgades vai pat divdesmitgades koncertu. Lai nu kā, Māksliniekam bija kļošenes.
Krustdēls skatījās, skatījās un pieklājīgi pavaicāja, vai mums patīk Ivo Fomins. Mēs sacījām, ka nē, bet piebildām, vēl pēc mēneša izolācijas jau pat varētu aiziet uz viņa koncertu, ja tas būtu vienīgais, ko rāda.
Vēl pēc pāris mēnešiem un dažām glāzēm jau arī uz Baltajiem Lāčiem varētu...

Attālināti mājāsstrādājot un multitāskojot piededzināju:
1) rīsus
2) saldētu zivs fileju ar spinātu pildījumu.
Vakar sadūros ar kaktusu, cenšoties palūrēt pa logu.
Ja darbs no mājām turpināsies arī pēc 12.maija, pastellēšu sev 3 lietišķas darba treniņbikses un modernas lietišķas biznesa sievietes darba čībiņas.

Apēdām sorgo ar ceptiem dārzeņiem un kaltētiem tomātiem. Diezgan garšīgi, varbūt pat atkārtošu kādreiz. Ko gan ar kaltētiem tomātiem neapēdīsi. Nu vārdu sakot, cirvja pieta zupa tas sorgo, bet mēs ticam uz viņa augsti teicamām īpašībām.
Vēl izlietoju saldētus rabarberus. Pūces Drupanais Deserts no Vinnija Pūka pavārgrāmatas.
Vispār iesaku bērnu pavārgrāmatas. Visas receptes labas, visas bez izņēmumaz izdodas. Citādi jau bērni būtu bēdīgi.
Rīt pie kvinojas ķeršos, za bazar otvečaju.
Kas tālāk? 6 pakas makaronu. Jāsāk likvidēt tās.

Ziņoju, ka 2 kg šķelto zirņu neskaitās.
Izēdām. Rīt ķersimies pie kvinojas.
Zem vasarsmājas Šķūņa (tā lielākā) nomiris un mumificējies kaut kāds zvērs. Mēs domājam, ka čupakabra, bet var jau būt, ka cauna.

Izmantojot ārkārtas stāvokli, domāju, ka vajag izēst pārtikas skapīša nelikvīdus. Piemēram, sorgo, īsti nevienam negaršoja, teica, ka esot tās grūbas tādas pasausas, lai tad izēd ar tās grūbas.
Kvinoja arī negāja pie sirds, nu nekas, vai nu griķīši trešo dienu vai varbūt tomēr kvinoja?:) Kas vēl tur tāds, ko neaprij uzreiz?? Ā, šķeltie zirņi...2 kg...

Uzturzinātņu guru, mediķi, vegāni, erudīti un pašerudīti, žurnāla Veselība iekšā redakcija! Padoms vajag!
Kā uzraut hemoglobīna līmeni, sevišķi, ja personāžs neēd gaļu, bet asinsanalīzes nav tās spožākās? (Nu patiesībā ir sūdīgas).
Mopēds nav mans (es esmu īsts kaujas ponijs), tas pieder Vienai Pazīstamai Meitenei.
Manas zināšanas par hemoglobīnu aprobežojas ar bietes ēšanu pie otrās grūsnības un dzelzs tablešu ēšanu pie pirmās.

Mēness tik spožs un glīti apaļš... jā, jā, nu taisni koronavīruss, būtu vēl radziņi. :)
Vai jums neliekas, ka pēdējā laikā debesis naktīs ir dzidrākas un zvaigznes spožākas?

Priecīgi klausos visu rītu Semjona Sļepakova kunga tematisko daiļradi un dziedu līdzi.
https://youtu.be/3pox3FZE_3o

Cik filmu scenāriju par globālo pandēmiju gan šobrīd netiek klusībā rakstīti?!

Šajos grūtajos laikos mums jāturas...atsevišķi.

Vakar krustdēlēnam bija vārdadiena. Tā kā nebija jau nekā, ko uzdāvināt, jo ko tu daudz nopirksi, pasūtīju lielo picu.
Picu meitene ststīja, ka viņus taiani vai gāžot apkārt. Spējot tik cept.
Tad jau viss vēl labi, jo pica ir padārgs džanks.
Aizvakar AlkoOutletā pirku džinu un toniku par 20 eur. Aiz manis drūms jaunēklis nopirka vienu aliņu. Noplucis vīriņš, kas turpat snaikstījās un noskatīja mūsu pirkumus, pie durvīm drūmajam palūdza laikam jau naudiņu, uz ko Drūmais attrauca nahujbļaģ otstaņ, un izstāstīja, ka menja toļko što ot raboti uvoļoļi.
Interesanti, ka man neviens naudiņu nelūdza, lai gan iepirkos kā buržujs, un es vispār dodu naudu visādiem pabērniem, ja man subjektīvi iet labāk.