Božena Chodunska

Atcerējos, kā pirms daudziem gadiem pirmo reizi pirku prezervatīvus, jo tie, kurus na haļavu no Amērikām bija atsūtījusi Tante, tomēr izbeidzās, kā jau viss labais dzīvē, un es biju nospriedusi, ka katrai sevi cienošai jaunkundzei jārūpējas par back-up, un galu galā nekad jau nevari būt drošs, kad pienāks laiks mīlēt. Tātad es nolēmu nopirkt prezervatīvus, pie tam aptiekā, jo Drogas un lielveikalu kases, kur mūsu dienās diskrēti un nevērīgi var iemest groziņā veselu bloku ar "like using nothing at all", šādu servisu nepiedāvāja. Aptiekā aiz manis bija sastājusies neliela rinda. Kad pienāca mana kārta, es palūdzu aspirīnu, zobupastu un nobēru kautkā šitā... "kautkādusprezervatīvus, betesīstinezinu, kuri ir labi, varbūt jūs zināt...".
Patiesi, patiesi, es jums saku, nav taisnība, ka Latvijā cilvēki ir neizpalīdzīgi! Par konsultantiem saskrēja vai visa rinda. "Ņemiet tos ar rozīti", ieteica meitene aiz manis, "tie ir tādi smuki".
"Varbūt tos sarkanos, tie ir ar visādām garšām", ieteica pārdevēja, bet kungs vidējos gados bija viskreatīvākais: "Tikai neņemiet poļu, citādi VIŅŠ var sākt runāt poliski!"
Es tomēr nopirku tos ar rozīti.