Samurajčiks no rīta sveic mani, izkāpjot no sava groziņa un tekot pretī, un tad mums ir rīta samīļojiens, tad es eju dušā, un pēc tam mēs ejam staigāt, tikai pēc tam kafija un brokastiņas.
Dienā es strādāju, Samurajčiks guļ man pie kājām. Kad Sveķiks no otrā stāva iet pīpēt, Samurajčiks rej. Šovakar es abus iepazīstināju, varbūt tagad vairs neries uz Sveķiku. Kad es eju uz virtuvi vai vispār jebkur, Samurajs tek pakaļ.
Privātums man tagad ir tikai vannas istabā, tā, ziniet, ir tā neforšā vieta, kur sunim mazgā kājas, tur nevajag iet.
Ar mantiņām īsti spēlēties nemāk, ne ar bumbiņām, ne kociņiem. Tā kā viss, ko mēs kopā darām, ir staigājam, glaužamies un strādājam. Ar komandu mācīšanos ir nu tā, bet ja Nē un Fū apgūts, tad nav jau tik traki.
Spēlītes Samurajčikam ir tādas kodelīgas, tajās es neiesaistos, ja sākas kodelība, iespraužu zobos viņa kožammantu. To tad viņš skata pēc kādu minūti urkšķot purina un grauž.
Šodien pastaigā peksis izpildīja ārdīšanās paraugdemonstrējumu lēkājot un kožot pats savā pavadiņā, rūcot ņerņerņer, monstrs nelielais. Ko par šo domāt, nezinu, stāstīšu suņu vārdotājam.
Citādi mīļoties varētu visu dienu, kasiet man šite, kasiet te, un tagad vēderiņu, tagad kakliņu, bet Jaunkundzei mierīgi var arī uzrūkt.
Šodien Jaunkundze gan nonāca pie Samurajčika pačotā, jo bija uzvilkusi manu silto mājas jaku; kungs ilgi ostīja jaku un tad sēdēja arī Jaunkundzei pie kājām.
Uz ielas uzvedas jauki, kamēr vien neredz citus suņus, tad sākas mūsu kauna minūtes.
Bijām uz suņu grupu (kaut kas līdzīgs Anonīmajiem Kodējiem), bet sīkais velnēns nozog visu šovu un traucē citiem AK, tāpēc uz grupu braukt mums nav jēgas. Nu tad individuāla terapija, neko darīt.
Suņu Vārdotājs teica, ka Samurajčiks ir grūts tipiņš, kas nav pieradis, ka cilvēks viņu vada.
Bet mēs nedrīsim to tāpēc, ka tas ir viegli. Mēs darīsim to tāpēc, ka tas ir grūti.
Dienā es strādāju, Samurajčiks guļ man pie kājām. Kad Sveķiks no otrā stāva iet pīpēt, Samurajčiks rej. Šovakar es abus iepazīstināju, varbūt tagad vairs neries uz Sveķiku. Kad es eju uz virtuvi vai vispār jebkur, Samurajs tek pakaļ.
Privātums man tagad ir tikai vannas istabā, tā, ziniet, ir tā neforšā vieta, kur sunim mazgā kājas, tur nevajag iet.
Ar mantiņām īsti spēlēties nemāk, ne ar bumbiņām, ne kociņiem. Tā kā viss, ko mēs kopā darām, ir staigājam, glaužamies un strādājam. Ar komandu mācīšanos ir nu tā, bet ja Nē un Fū apgūts, tad nav jau tik traki.
Spēlītes Samurajčikam ir tādas kodelīgas, tajās es neiesaistos, ja sākas kodelība, iespraužu zobos viņa kožammantu. To tad viņš skata pēc kādu minūti urkšķot purina un grauž.
Šodien pastaigā peksis izpildīja ārdīšanās paraugdemonstrējumu lēkājot un kožot pats savā pavadiņā, rūcot ņerņerņer, monstrs nelielais. Ko par šo domāt, nezinu, stāstīšu suņu vārdotājam.
Citādi mīļoties varētu visu dienu, kasiet man šite, kasiet te, un tagad vēderiņu, tagad kakliņu, bet Jaunkundzei mierīgi var arī uzrūkt.
Šodien Jaunkundze gan nonāca pie Samurajčika pačotā, jo bija uzvilkusi manu silto mājas jaku; kungs ilgi ostīja jaku un tad sēdēja arī Jaunkundzei pie kājām.
Uz ielas uzvedas jauki, kamēr vien neredz citus suņus, tad sākas mūsu kauna minūtes.
Bijām uz suņu grupu (kaut kas līdzīgs Anonīmajiem Kodējiem), bet sīkais velnēns nozog visu šovu un traucē citiem AK, tāpēc uz grupu braukt mums nav jēgas. Nu tad individuāla terapija, neko darīt.
Suņu Vārdotājs teica, ka Samurajčiks ir grūts tipiņš, kas nav pieradis, ka cilvēks viņu vada.
Bet mēs nedrīsim to tāpēc, ka tas ir viegli. Mēs darīsim to tāpēc, ka tas ir grūti.
Kad es skatos kā mana kucēna māsas saimniece zeķēs pa angāru staigā, zaļa paliek, saldama -10C slapju muguru. Tobiš, Latvija ir dekādes atpalikusi, tas gan nenozīmē, ka Tev tuvumā ir instruktors, bet mož arī ir. Mūsu “radiniece” nupat bija rallija sacensībās, viņa dzīvo pavisam ziemeļos
Paklausības rallijs ir tāda ļoti atvieglināta starptautiskas paklausības disciplīna, tāds kā tautas sports.
Ja Tev tas jauneklis rūc un tamlīdzīgi, nav pat nozīmes tik daudz ko, galnais vajag kko darīt, lai viņam saliktos, ka Tu esi forša un, ka Tevi klausīt ir izdevīgāk nekā neklausīt. Spanjēls ir aktīvs suns un viņam vajag ne tikai fizuhu, bet smadzeni kustināt. Kaut vai sniffing mat, kongus, paslēpes pa māju, trikus (man triki nepatīk, nedaru)
Kongu es viņam reizi dienā dodu, piebāztu ar pagatavotu malto gaļu, un ar to viņš tiek galā ļoti ātri. Varbūt tur ir kāds knifs, ko es nezinu, lai tas prasītu vairāk laika.
Par sniffing mat pat dzirdējusi nebiju, izpētīšu, paldies! Kas ir paslēpes pa māju?
KOngu var ar visu to gaļu sasaldēt, tad ies ilgāk. Lai gan mani skudrulāči arī diezgan aši tiek galā. grūtāk ir, ja iebāž gabaliņu mīkstā siera un tas pielīp iekšpusē.
arī lieli kauli nodarbina uz ilgu laiku. bet tur atkarīgs kādi un jāuzpasē, lai neizrijas. Man te otro dienu zelē plikus stilba kaula gabalus, kam izlaizīja smadzenes (kaut kādi zupas kauli)
paslēpes pa māju - es izmantoju burkāna šķēles. Lieku gaidīt un noslēpju kaut kur citā istabā un lieku meklēt (komanda ir "burkāns":D); kad koncepts sunim skaidrs, tad ar to burkānu pieskaros arī citām vietām, lai pačakarētu :D suņiem ļoti patīk, papildus māca paciesties un gaidīt, kamēr palaiž meklēt.
vēl arī var smirduļus kartona kastēs slēpt (papildus iebžt virtuves dvieļu kartona viducī), tad tur var plosīties un plēst kartonu un taisīt bardaku. wine boxi baigi labi tam der :D bet man jaunākais to kartonu ēd diemžēl.
vispār jau ir tā, ka psiholoģiskais nogudrina daudz vairāk nekā fizuha