Manas mammas kaimiņienei, ir, ak vai, sunītis, špica kucēns. Kaimiņienei ir arī mentāli traucējumi un jauns draugs. Un tagad arī sunītis. Sunīti nu viņai nevajadzēja vis, varēja aprobežoties ar draugu, jo izskatās, ka viņa nemāk ar to apieties, tas ir tik ļoti redzams pat bez mikroskopa, un šorīt mazais velnēns ļoti negribēja iet Narvesenā, ka izmaucās no siksniņas, lai netiktu iespiests durvīs, izskrēja uz ielas (3 joslas), un pēdējais, ko redzēju, ka viņu palīdzēja gūstīt pašvaldības policija un notiekošajā nosodoši noraudzījās visa pieturvieta ar random pilsoņiem un nepilsoņiem.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
_re_un pamatoti baidās. skrienu pa mežu, ar karti un kompasu, nevienu netraucēju, neapdzenu, dzirdu, no mugurpuses kāds tuvojas, pametu aci, sieviete ar mazu pavadoni. un tad strauja situācijas maiņa - mazais, jaukais, melnais, četrkājainais ir ticis līdz manai kājai, palecas un ar saviem zobiņiem ieķeras manā bikšu starā. bez brīdinājuma- panaceajā, un nav jau jābūt lielam sunim, lai dabūtu traumu. nelaimīgā kārtā čivauva iekodīs kaut kādā nervā vai sakodīs ahileja cīpslu un skāde ne pa jokam.
- hederaNav pat jābūt naidīgam žurkas izmēra sunītim, lai dabūtu traumu. Nu, psiholoģisko traumu vismaz. :D Šitie mēdz arī būt uzmācīgi draudzīgi, un savā bezgalīgajā mīlestībā pret visu pasauli apskādēt svešām tantēm zeķbikses. (Avots: sūrā dzives pieredze.)
- panaceaEs pilnīgi piekrītu, manā skatījumā labs sunītis ir tāds, kas iet pie saitītes un kuram es varu mierīgi ar 100m atstatumu apiet apkārt. Bet man ir palicis iespaids, ka tie, kas neved tā pie saitītes ir grūti saprotami cilvēki (mani vairākas reizes ir solījuši fiziski iespaidot, kad esmu lūgusi uzlikt saitīti). Tāpēc jūtos, ka pieņemami ir runāt tikai par košanām, alerģijām, traksumsērgām, lai gan pat tajos gadījumos 'sunītis ir draudzīgs, tikai spēlējas, jūs viņu izprovocējāt'
- zinun tad īpašniece saka "on toļko igratsa hochet"... );