Božena Chodunska

bozena

2/11/18 01:52 pm

Es dažkārt samērīgi (tas nozīmē ne īpaši par daudz, bet tomēr) domāju par savu un citu mirstīgumu.
Mirstīgums saskaņā ar softa uzstādījumiem droši vien paredzēts, lai piedotu dzīvei smeldzi un svarīgumu.
Mēs viens otru īslaicīgi apskaujam kā īslaicīgas būtnes. Saulriets. Titri. Priekškars.

Bet mēs jau nevaram salīdzināt. Ja nu vienīgi noteiktā vecumā cilvēks ir nedaudz nemirstīgāks kā pārējā laika daļā.

• Tu saki?
• Raksti droši

• antuanete

  2/11/18 02:19 pm

  

  Vispār mēs lielāko daļu mūža esam salīdzinoši nemirstīgi, vidēji cilvēkam vislielākais risks nomirt ir dzemdībās un pēc tam šādu riska līmeni sasniedz tikai ap 70-80 gadu vecumu.

  • Reply
  • Thread

  • bozena

    2/11/18 02:47 pm

    

    Tas gan. :) Es vairāk biju domājusi savas mirstības apzināšanos.

    • Reply
    • Parent

• fjokla

  2/11/18 02:52 pm

  

  es kopš bērnības esmu badījusies par mammas mirstību un nekas daudz nav mainījies, samērīgi, protams

  • Reply

• ctulhu

  2/11/18 03:52 pm

  

  Pašreiz izskatās, ka mirstīgums ir risināma problēma.
  
  https://en.wikipedia.org/wiki/Mind_uploading

  • Reply

• vilibaldis

  2/11/18 04:11 pm

  

  vispābā, mirstība man allažiņ likusies kā tāds apsolījums, ka ne vieni sūdi nav uz pavisam..., bet tad atnāca kristietība un visu sabojāja :)

  • Reply

• bljanna

  2/11/18 06:23 pm

  

  Man liekas, ka es dažkārt par šo domāju jau nesamērīgi daudz.

  • Reply