![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vidusskolā mēs ar draudzeni dikti irgojām, iztēlojoties, kā gan tas būtu, ja mēs būtu piedzimušas kā puisīši. Mēs būtu divi stulbi draugi, garais un īsais. Es, protams, būtu īsais. Mums nebūtu jāvaksē kājas un jāskuj paduses. Un uzacis varētu atlaist. Un ūsas.
Un mēs varētu savstarpēji nekonkurēt. Man, protams, tiktu visas īsās meitenes, bet draugam - garās. Un mums būtu pašiem savi krāni. (Ar krāniem bija tā, ka zēni mums patika, bet tie viņu krāni ne pārāk, drīzāk izraisīja bijību, kā nekā mums toreiz bija tikai 17 gadu). Saskaņā ar stereotipiem man būtu jābūt piselīgam, lai kompensetu savus metrssešdesmitpieci, bet garajam jābūt labsirdīgam.
Mēs pajautājām vecākiem, kā mūs sauktu, ja mēs nejauši būtu puikas. Mana mamma teica, ka sauktu par Pēteri, par godu vectētiņam. Bet tas nav tik droši, jo mums ģimenē tolaik nevienam normālus vārdus nelika. Māsa teica, ka sauktu mani par Marianu (!). Tas vispār ir ticamāk, ņemot vērā anamnēzi. Draudzenes mamma aizsapņojās un teica, ka dēlu nosauktu par EMRIKU! EMRIKS! Tas esot cilvēka vārds. Esot bijis tāds aktieris. Un, tātad, es kā Marians zvanītu Emrikam (EMRIKAM!) un , kad klausuli paceltu viņa mamma, sacītu, labdien, Emrika mamm, vai Emriks mājās? Un viņa teiktu, nē Marianiņ, Emrikiņš ir airēšanas treniņā, muahhh!
Un mēs varētu savstarpēji nekonkurēt. Man, protams, tiktu visas īsās meitenes, bet draugam - garās. Un mums būtu pašiem savi krāni. (Ar krāniem bija tā, ka zēni mums patika, bet tie viņu krāni ne pārāk, drīzāk izraisīja bijību, kā nekā mums toreiz bija tikai 17 gadu). Saskaņā ar stereotipiem man būtu jābūt piselīgam, lai kompensetu savus metrssešdesmitpieci, bet garajam jābūt labsirdīgam.
Mēs pajautājām vecākiem, kā mūs sauktu, ja mēs nejauši būtu puikas. Mana mamma teica, ka sauktu par Pēteri, par godu vectētiņam. Bet tas nav tik droši, jo mums ģimenē tolaik nevienam normālus vārdus nelika. Māsa teica, ka sauktu mani par Marianu (!). Tas vispār ir ticamāk, ņemot vērā anamnēzi. Draudzenes mamma aizsapņojās un teica, ka dēlu nosauktu par EMRIKU! EMRIKS! Tas esot cilvēka vārds. Esot bijis tāds aktieris. Un, tātad, es kā Marians zvanītu Emrikam (EMRIKAM!) un , kad klausuli paceltu viņa mamma, sacītu, labdien, Emrika mamm, vai Emriks mājās? Un viņa teiktu, nē Marianiņ, Emrikiņš ir airēšanas treniņā, muahhh!