Božena Chodunska

Vakar es tā nodomāju, un ne tik vien nodomāju, bet arī pasacīju, ka mēs tak esam tik daudzi, vesels cirks, vai zinies, mūsu plašā ģimene, un mums ir tik daudz, ko ēst, mēs varētu uz Ziemassvētkiem pieaicināt kādu vientuļu ļautiņu, kam nav, ar ko svinēt svētkus, kaut vai kādu nabaga ārzemnieciņu varētu uzaicināt. Un tad ejot uz otro radu māju pa ceļam mūs apdzina rajona alkoholiķis, Vecais Jānītis, kurš man pie veikaliem bieži izlūdzas kādus piecdesmit santīmus jo šinī veikalā ir tik dārgs alus. Viņš gāja un purpināja, ka nav nekādas kārtības, jo nav sniega. Em, nu re kur arī kāds vientulis, ko uzaicināt uz pīrāgiem, es nodomāju, bet Vecais Jānītis ātrā gaitā nozuda ap stūri. Par laimi.
Toties mājās nākot, tā ap pusvieniem Ziemassvētku naktī, tātad es dabūju izpausties pasaules glābšanā, jo mēs ar mazo Jaunkundzi adoptējām pilnīgi slapju, dubļainu, vienacainu rotaļu vāveri, kura bija iesprausta ceriņkrūmā, īstu Fubļu, nu labi, vispār to izdarīju vairāk tā kā es. Vāveri es izmazgāju vairākos ūdeņos un tad vēl veļasmašīnā un šovakaru pavadīju dzerot kontrabandas vīnu, jauki tērzējot un pielāgojot vāverei acis. Vāverei veikta acu operācija un deguna korekcija. Jāsaka, ka visglītāk vāverēnam izskatījās milzīgas sudraba pogas acu vietā, ak, man sāp vēderprese, mammīt mīļo. Ok, beigās vāvere tika pie melnām acu pogām. Lūk, ja es būtu bagāta un slavena es iedibinātu vecu, dubļainu , fubļīgu rotaļzvēru mazgāšanas un pāršūšanas pulciņu, un tad citi bagāti un slaveni personāži tos pirktu, un iegūtos līdzekļus ziedotu Vecajiem Jānīšiem vai oposumu patversmēm.