Un pēc tam, vannas istabā mazgājot muti, nu ziniet - kad aizver acis un ieziepē seju - mani pārņēma bailes, un es atcerējos:
gadiem ilgi, es pat nezinu, kad tas sākās, katrā ziņā ne bērnībā, varbūt kaut kad pusaudžu gados, Āgenskalnā, kur mums nebija vannas istabas, tikai tā viena izlietne virtuvē ar auksto ūdeni, un, kad visi aizgājuši gulēt, un es viena pati pie tā krāna mazgāju muti - mani katru reizi stindzināja šausmas, - čīkst virtuves grīdas dēļi, kaut kas noskrapst, droši vien pele skrubinās, mēs tur mūždien un nesekmīgi cīnījāmies ar pelēm, zem malkas plīts bija tāds dziļš, melns caurums, tur vienmēr stāvēja peļu lamatas ar kādu apkaltušu siera vai speķa gabalu, kaut īstenībā tai caurumā, alā zem malkas plīts, kuru nekad nekurināja, pelēm bija īsta paradīze, es nezinu, vai tur vispār kādreiz tika tīrīts, tā pa īstam, vienmēr ar slotu tikai pastūma visu drazu dziļāk, tur bija kaste ar veciem un sakaltušiem zābaksmēriem un birstēm, kaut kādas lupatas, avīžu čupa, un putekļi, putekļi, suņa vilnas kamoli, man liekas, pelēm tur dzīvojās labi, ne viena vien paaudze tur izaugusi, zem plīts jau vienmēr gadījās arī pa ēdiena druskai, jo noķepusī gāzes plīts stāvēja tieši blakus malkas plītij, kura bija pārklāta ar netīru vaskadrānu, uz tās - pannu un katlu grēda, alumīnija katli melniem dibeniem un dzeltīnigi taukainām, netīrām malām,- peles, ar vārdu sakot, dzīvoja cepuri kuldamas, bet tām lamatām parasti gāja garām, nu jā - es atkāpos no tēmas, runa bija par bailēm: tātad, es viena pati virtuvē, sīc dienasgaismas lampa, ledusauksts ūdens, kaut kādas čehu ziepes, toreiz jau nebija nekādu tur maigo sejas putu, un tās ziepes prasa kārtīgu skalošanu un kož acīs, skropstas man vienmēr krāsotas, jāmazgā pamatīgi, es beržu seju kā dāds susļiks, un burtiski jūtu kādu dvašu pakausī, neizturami bail, steidzos - ātri, ātri, acis vaļā, vēl ziepes nav lāgā noskalotas, ātri acis vaļā, un paskatīties atpakaļ, - vai tur neviena nav.
Un tā gandrīz pusmūžu.
Un es jau biju precējusies, kad reizēm lūdzu, lai vīrs pastāv blakus, kamēr es nomazgāju muti, dažas reizes tas līdzēja, bet tad kļuva vēl sliktāk, aizvērtām acīm man likās, ka man varētu uzbrukt viņš, pārvērties kādā monstrā, briesmonī, vampīrā, pēc tam es vairs nelūdzu viņu stāvēt blakus.
Netaceros, kad šīs bailes pazuda, uzmākušās vien dažas reizes - piemēram, laukos, kad esmu viena visā mājā, jā, un tad atkal vakar.
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
deažreiz man gribās saskatīties daudz šausmeņu, jo ik pa laikam jau sāk aptrūkties no kā baidīties))
|
Mana baiļu lādīte ir pagrabs, kur man jāiet kurināt krāsni. Visapkārt ir durvis, aiz kurām nav nekā cita kā vien melna tumsa, virs krāsns viena vienīga vārga lampiņa. Vēl tur ir superīga zibesnbūda, jeb kā nu to kasti ar zibeni virsū sauc. Es taisu to vaļā un nospiežu vienu vienīgu slēdzīti. "Ja tu kaut kam tur pieskarsies, uzreiz būsi beigta" , teica tētis ierādot to vienu vienīgo slēdzīti, kuram man jāpieskarās kautru dienu. Visbiedējošākie zibesbūdā izskatās tādi balti štuki, kam iekšā iet lieli resni vadi. Šķiet, ka no tiem tiešām uzreiz var būt beigts.
Bet par pagrabu. Tas ir gandrīz labirints - melna telpa pēc melnas telpas, dažās neesmu bijusi gadiem. Staigāju tikai no krāsns līdz garāžas bedrei, jo tajā atrodas malka. Līdz garāžas bedrei jāiet cauri zapšu noliktavai. Tur plauktos stāv dažas vecas ābolu ievārījuma burkas. Vēl arī tukšas burkas un veci puķu podi. Šī telpa nešķiet īpaši bīstama. Bīstamas izskatās durvis uz garāžas bedri, nekad nevar zināt, kas aiz tām būs. Parasti tur gan ir tikai malkas grēda. Sienas tur ir mitras, vietām uz tām ir tādas kā baltas putas, vietām apmetums nodrupis. Un nez kādu plānprātīgu iemeslu dēļ, man vienmēr šķiet, ka kāds te var uzbrukt no augšas. Droši vien tāpēc, ka griestos ir tas mašīnu skatāmais caurums. Kaut arī pārsegts ar dēļiem, tas tomēr ir aizdomīgs. Nepatīkami un viss. Kamēr es noliekusies lasu pagales, man var virsū uzkrist kāds milzu zirneklis vai sazin kāds briesmonis. Nevar arī zināt, kāds mošķis var būt paslēpies malkas grēdā. Tomēr griesti ir aizdomīgāki. Mēģinu nekad nezaudēt modrību un paturēt tos acīs. Vai arī tieši pretēji, neskatīties uz tiem nemaz, jo ja nu tur...
Vēl man nepatīk cirvis. Jo īpaši pēc vienas filmas, kur neredzamais cilvēks skrēja pa mežu ar cirvi rokās. Un izskatījās tas vienkārši baisi - mežs, kurā lielā ātrumā lido cirvis. Vien pats lido. Jo cilvēks taču neredzams.
Malkai arī var būt savas šausminošas iezīmes. Vienu laiku krāsns bija jākurina ar malku, kura bija apaugusi ar sēnēm. Tipa suņusēnes. Es toreiz vēl gribēju nobildēt un bildi ielikt cibā. Bet tad tā malka beidzās. Bet man ļoti nepatika sajuta, ka tu paņem pagali, un tās sēnes tricinās uz tādiem gariem makaronveidīgiem kātiņiem. Likās, ka tās ir dzīvas un var pēkšņi aptīties ap pirkstiem.
Jā, es arī gaidu pavasari. Kaut vai pagraba dēļ.
Bet par pagrabu. Tas ir gandrīz labirints - melna telpa pēc melnas telpas, dažās neesmu bijusi gadiem. Staigāju tikai no krāsns līdz garāžas bedrei, jo tajā atrodas malka. Līdz garāžas bedrei jāiet cauri zapšu noliktavai. Tur plauktos stāv dažas vecas ābolu ievārījuma burkas. Vēl arī tukšas burkas un veci puķu podi. Šī telpa nešķiet īpaši bīstama. Bīstamas izskatās durvis uz garāžas bedri, nekad nevar zināt, kas aiz tām būs. Parasti tur gan ir tikai malkas grēda. Sienas tur ir mitras, vietām uz tām ir tādas kā baltas putas, vietām apmetums nodrupis. Un nez kādu plānprātīgu iemeslu dēļ, man vienmēr šķiet, ka kāds te var uzbrukt no augšas. Droši vien tāpēc, ka griestos ir tas mašīnu skatāmais caurums. Kaut arī pārsegts ar dēļiem, tas tomēr ir aizdomīgs. Nepatīkami un viss. Kamēr es noliekusies lasu pagales, man var virsū uzkrist kāds milzu zirneklis vai sazin kāds briesmonis. Nevar arī zināt, kāds mošķis var būt paslēpies malkas grēdā. Tomēr griesti ir aizdomīgāki. Mēģinu nekad nezaudēt modrību un paturēt tos acīs. Vai arī tieši pretēji, neskatīties uz tiem nemaz, jo ja nu tur...
Vēl man nepatīk cirvis. Jo īpaši pēc vienas filmas, kur neredzamais cilvēks skrēja pa mežu ar cirvi rokās. Un izskatījās tas vienkārši baisi - mežs, kurā lielā ātrumā lido cirvis. Vien pats lido. Jo cilvēks taču neredzams.
Malkai arī var būt savas šausminošas iezīmes. Vienu laiku krāsns bija jākurina ar malku, kura bija apaugusi ar sēnēm. Tipa suņusēnes. Es toreiz vēl gribēju nobildēt un bildi ielikt cibā. Bet tad tā malka beidzās. Bet man ļoti nepatika sajuta, ka tu paņem pagali, un tās sēnes tricinās uz tādiem gariem makaronveidīgiem kātiņiem. Likās, ka tās ir dzīvas un var pēkšņi aptīties ap pirkstiem.
Jā, es arī gaidu pavasari. Kaut vai pagraba dēļ.