Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Tikai pirms kāda gada es pamazām sāku pārvarēt savu ocd līdzīgo tieksmi sēdēt bibliotēkās tikai noteiktās vietās. Mīļākās vietas bibliotēkās vai pat sabiedriskajos transportos gan jau ir vairumam, bet ne visiem šo vietu nepieejamības gadījumā parādās zināma nervozitāte un nespēja strādāt - visu laiku jāvēro, vai neatbrīvosies kāda no iemīļotajām vietām. Koncentrēties darba uzdevumiem bija teju neiespējami. Bet nu ir labāk. Es progresēju no vienas visiemīļotākās vietas uz dažām iemīļotajām. Un, ja nu tās visas ir aizņemtas, es pat varu ne tikai sēdēt citur, bet arī strādāt. Neliels īgnums gan paliek, bet tie ir nieki.
Visās bibliotēkās ir arī ļoti regulārie apmeklētāji. Ne visi viņi ir studenti. Jo regulārāks bibliotēkas viesis, jo visdrīzāk, ka viņam/ai ir iemīļotās vietas. Tas tumšādainais puisis ar drediem līdz pleciem un ūziņām kā Sprīdītim (smilškrāsas biksiņas garumā līdz potītēm ar drusku savilktiem galiem) un strīpainām zeķēm šeit ir gandrīz katru dienu, visu gadu. Viņš vienmēr izvēlas vietu pie loga (tāpat kā es). Galds nokrauts ar grāmatām, un viņš šeit pavada garas stundas. Ik pa laikam aizstaigā līdz tuvējam Starbucks pēc kafijas, un, atšķirībā no citiem, nekad nevāc kopā visas savas mantas bailēs, ka kāds viņa prombūtnes brīdī ko nozags. Dažreiz viņam izlīst kafija pa visu galdu. Viņa gaita ir viegla kā gazelei. Slaiks, gara auguma, tievām kājām. Viņš pārvietojas nesteidzoties un pavisam mierīgi. Pat tad, kad izlijusī kafija jau iekrāsojusi brūnas viņa piezīmju lapas un lēni pil gar galda malu uz bibliotēkas paklāja.
Kāds kungs labākajos gados ar baltu keponu, uz kura izšūts burts "D", šeit nāk lasīt grāmatas. Viņam vienmēr ir līdzi vairākas grāmatas, un viņš nekad neizvēlas vietas pie loga. Varbūt viņš tās atstāj studentiem. Viņš vienmēr sēž pie apaļajiem galdiem, kas ir nedaudz nostatus no logiem, bet nav arī paslēpti telpas vidū, kur dabisko gaismu pārņem spuldzes. Man vienmēr gribējies pajautāt, ko viņš lasa. Viņš veic piezīmes mazā, zaļā blociņā, bet pašās grāmatas nekādas atzīmes neveic. Viņš raksta ar pildspalvu, bet es ar zīmuli. Viņš ir visparastākā skata "white American male", nekā īpaša. Bet viņš nāk un lasa, un es viņu redzu, un viņš man šķiet jau kaut kādā ziņā drusku tuvs.

Maijs ir retais mēnesis gadā, kad Detroitas dominējošo marihuānas un benzīna smaržu nomaina ābeles un bumbieres.

Sēžu Klusā okeāna krastā un lasu "Call me by your name".
Ir labi un arī drusku smeldzīgi. Tā lūk.

Puses dienu mēģinu saprast, kāpēc pasaule pēdējās divas dienas Detroitā pilnīgi nojūgusies. Šodien, skaistā, wannabe mierīgā dienā apkārt bļaustās no 9 rītā (it kā būtu pienākusi jau otrā St.Patty's day gadā, my ass....). Un, kad es saku "bļaustās", es tiešām domāju kliegšanas, it kā kāds tiem ļaudīm būtu atņēmis saprāta paliekas!
Es beidzot attapu, es obskurante! Rīt sākas ramadāns.

The Party ir izcila! (Varētu būt teātra uzvedums.)
Dialogi ir pērle!

Un Short Term 12 ir viena no jaukākajām filmām, kas pēdējā laikā redzēta.

Pirmā svaigi nopļautā mauriņa smarža.

Skatos uz mūsdienu jauniešiem - vēlie tīņi, agrie divdesmitgadnieki - un pateikšu es, lūk, ko jums: es totāli nebiju tik stilīga kā viņi. Tieši ģērbšanās ziņā. Es visu bakalauru aizvien izstaigāju džinsās un krekliņos, un ar mugursomu, arī diez ko nekrāsojos, kā tāds kiddo. "Stils" man atnāca krietni vēlāk. Bet tagadējā paaudze tiešām māk ģērbties. Visi tādi smukiņi un stilīgi.

Ja kaut kas ma nepietrūks no šī reģiona, kur dzīvoju, tās ir daudzās vējainās dienas. Jau atkal parasta diena ar vēju 32km/h. Mums visa dzīve viens mazs orkāns pēc letiņu mērauklas.

Pērku ramen, pērku pho, pērku tacos, pērku šo to no indiešiem un katru mīļu reizīti uz mani skatās lielām acēm, kad saku, lūdzu, lūdzu, no cilantro jebšu kinzas. Fui.

Nedzeriet melno tēju ļoti, ļoti tukšā dūšā.