Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums

Maijs ir retais mēnesis gadā, kad Detroitas dominējošo marihuānas un benzīna smaržu nomaina ābeles un bumbieres.

Sēžu Klusā okeāna krastā un lasu "Call me by your name".
Ir labi un arī drusku smeldzīgi. Tā lūk.

Puses dienu mēģinu saprast, kāpēc pasaule pēdējās divas dienas Detroitā pilnīgi nojūgusies. Šodien, skaistā, wannabe mierīgā dienā apkārt bļaustās no 9 rītā (it kā būtu pienākusi jau otrā St.Patty's day gadā, my ass....). Un, kad es saku "bļaustās", es tiešām domāju kliegšanas, it kā kāds tiem ļaudīm būtu atņēmis saprāta paliekas!
Es beidzot attapu, es obskurante! Rīt sākas ramadāns.

The Party ir izcila! (Varētu būt teātra uzvedums.)
Dialogi ir pērle!

Un Short Term 12 ir viena no jaukākajām filmām, kas pēdējā laikā redzēta.

Pirmā svaigi nopļautā mauriņa smarža.

Skatos uz mūsdienu jauniešiem - vēlie tīņi, agrie divdesmitgadnieki - un pateikšu es, lūk, ko jums: es totāli nebiju tik stilīga kā viņi. Tieši ģērbšanās ziņā. Es visu bakalauru aizvien izstaigāju džinsās un krekliņos, un ar mugursomu, arī diez ko nekrāsojos, kā tāds kiddo. "Stils" man atnāca krietni vēlāk. Bet tagadējā paaudze tiešām māk ģērbties. Visi tādi smukiņi un stilīgi.

Ja kaut kas ma nepietrūks no šī reģiona, kur dzīvoju, tās ir daudzās vējainās dienas. Jau atkal parasta diena ar vēju 32km/h. Mums visa dzīve viens mazs orkāns pēc letiņu mērauklas.

Pērku ramen, pērku pho, pērku tacos, pērku šo to no indiešiem un katru mīļu reizīti uz mani skatās lielām acēm, kad saku, lūdzu, lūdzu, no cilantro jebšu kinzas. Fui.

Nedzeriet melno tēju ļoti, ļoti tukšā dūšā.

Ļoti patīk Portlendā,OR. Bet bezpajumtnieku daudzums pilsētā ir šaušalīgi iespaidīgs. Nav brīnums - salīdzinoši silts klimats, nežēlīga gentrifikācija un augstas īres un īpašumu cenas ir darījušas savu.