Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - Revolution of love (maybe, i guess, not...)

Es esmu festivālu izteikts nemīļotājs. Pat tad, ja tur uzstājas sirdij un ausij makten tīkami ārtisti. Šajā sakarā šobrīd izjūtu nelielas ciešanas par Pozīti (šitik čīzīgi to nodēvēja viens no maniem mazmāsīcēniem, neatceros, Līžele vai Agņeška, bet viņām arī "OK" как пишется, так произносится, ej nu sazin) - tur būs kādas 3-4 muzikālās apvienības, pie kurām es drusku mēdzu vīterot, bet saņemties aizbraukt es tik un tā nevaru. Saskaitot plusus / mīnusus, mīnusu tomēr vairāk. Ok, ok, ja tur būtu Nick Cave, tad gan es brauktu un paciestu visu, kas nāktu pār manu galvu. Viņam pieder mana sirds, mūžīgi mūžos, āmen.
Būsim godīgi - lai izturētu festivālus, jābūt konstantā reibonī un paplašinātā apziņas stāvoklī (vielas pēc jūsu izvēles).
Galvenās festivālu problēmas ir:
1) pūlis un burzma ilgāku laika periodu ("ilgāku laika periodu" = tāds, kas pārsniedz vienu vakaru). Šī ir galvenā un lielākā problēma. Rīgas svētku laikā ierasti mani atradīsiet dezertējušu ārpus Rīdziņas, kaut kur koka pavēnī. Koncerti neskaitās, jo vienu vakaru jau var paciest daudz ko, turklāt nebūsim, Bļanniņ, nu radikāli, ir jau ir arī pūļos brīnišķa kopības sajūta! Brīnišķā kopības sajūta parasti nudien ilgst vienu vakaru, jo ir tā labā sajūta, ka varēsi pārnākt savās mājās. Bet, raugi, festivālos tā mīcīšanās un berzēšanās un savas telpas pat ne ierobežosana (ierobežošana notiek katru mīļu dienu, pasperot kāju ārpus dzīvokļa sliekšņa), bet sazipošana. Drīz vien attopies ar svešiem īpatņiem dalot dažādas intīmas detaļas - sākot ar kāsīšiem, beidzot ar ķermeņa fluīdiem un klozetpodiem. Un tā vairākas dienas. Un tāpēc jādzer. Citādi tak to nevar turēt!
2) netīrība. Jā, man ir problēma - man patīk komforts. Bet gulēšana teltīs, kas atrodas cita citai tik tuvu, mazgāšanās dušās, pirms kurām vienmēr ir sajūta, ka drošības pēc jāietinas pārtikas plēvē, lai kaut ko nesaķertu, jau pieminētie klozetpodi utt. Āāāāā, šis viss man izraisa zosādu un nīgrumu. Un jau atkal - pret nīgrumu nākas pastiprināti lietot ze vielas. Nekāda baltrocīte nekad neesmu bijusi, i zivis varu notīrīt un izķidāt, i visādus citādus šmucīgus darbus veikti, tikai pēc tam iedodiet man dušu. Bet braucienos, pārgājienos man ģeldēs, protams, jebkura ūdenstilpne. Teiksiet, festivālos, parasti arī tuvumā ir kas līdzīgs? Jā, ir. Iekrāsojies jau maigi dzeltenā tonī. Vārdu sakot, man allažiņ ir sajūta, ka pēc festivāliem es pārbraukšu mājās ar kādu jaunu mājdzīvnieku, piemēram, Escherichia coli. Visu pasliktina, protams, arī tas, ja Pērkontēvs sadomājis lietainus laikapstākļus. Dubļi, ziniet, nav automātiski Vudstoka. Bet es arī Vudstokā droši vien būtu sēdējusi kā grumpy cat, beigās dzērusi visīti vienītī un gajusi gulēt plkst. vienos.
Šajā sakarā gribēju atzīmēt, ka Komēta bija manai gaumei piemērots mazfests. Lēšu, ka vidēji nebija vairāk par 1500 - 2000 purniņiem. Naktī patīkami varēja aizvizināties mājās ar Knakts Autobusu par visiem zināmiem 1,15 ērikiem, tad vēl plkst. 04:00 paspēt ieiet Rajona nakts bodē, lai nopirktu brokastu tiesu. Vai nav jauki, ko?
Rindu festivālā prakiski nebija, pūcīte zvirbulim kājas nenomina, atmosfēra ļoti ģimeniska. Visur radi, draugi, paziņas - lielākā pūlī viņi vienkārši nebūtu ieraugāmi, kur nu vēl runājami. Satiku tikai vienu veco brūtgānu, kur ienaids, kam rimt, nekad nav bijis - bučas uz vaigiem, jauki patērzējām, jauki padzērām dzērienus. Mēļo, ka lekcija bija laba (pai, pai, Blanniņ).
Gadījās arī tā, ka brīdī, kad stūķēju mutē kaut kādu vegāno burgeru, kas, jāatzīst, nebija sūdīgs, pienāca klāt persona un jautāja: "Tu esi Bļanna, vai ne? Bļanna Baklažanna?" Noriju kumosu un pamāju ar galvu, ka esmu gan, jā. Viņš priekšā nestādījās, šī cilvēka nosaukumu es ieguvu drusku vēlāk. Viņš esot dzirdējis vairākas manas lekcijas, ieskaitot šo te, Komētā. Viņš arī esot antrop., tikai no pretējās akadēmiskās nometnes. Tā nu viņš piedāvājās izrādīt cietoksni un drusku par to pastāstīt, par ko es biju visai pateicīga, jo nebiju izpildījusi informatīvo mājasdarbu. Stundas gāja, un attapos es, ka jaunēklis ir drusku "piešmugulējies" mums klāt. Man liekas, viņš gribēja drusku draudzēties, jo pēc cietokšņa apskates, viņa sejā atpazinu nelielu vilšanās izteiksmi, kad es apvienojos ar saviem radiem, draugiem, paziņām un vispār nekādā veidā nebiju ieinteresēta izstaigāt cietoksni vēlreiz, šoreiz pa tumsu.
Es ceru, ka Komēta nāks arī pēc gada. Es pat pieciestu, ja tur būtu paredzētie 3000 tūkstoši īpatņu. Bet vairāk gan, lūdzu, nē.