blin_da

Dorisa ar
papirosu
Dorisa ar
dihlofosu
Dorisa ar
kalvadosu
mēģina
pieveikt
savu bosu

nekas vairs nespēj
iepriecināt Dorisu
nekas pat negaršo
šodien sāks lietot
propolisu
un nogalinās
ananāsu

sāku apdomāt visu šo kentaura koncepciju
teiksim, vai viņš ēd auzas kā zirgs, vai šašliku kā cilvēks

"...dziesmā sāpes dzīst"

grr

kas tur bija
ar Tatjanu
Olgu un Žeņu
nevienu vairs
neinteresē
zināms ka
Anna Kareņina
nebija iesaistīta
bet eļļa uz sliedēm
vienalga izlija

Alta šodien balta
kaijas spalva
pūš ziepju burbuli
uz tā rakstīs vēstuli
pildspalva melna

Aksels rasēs
paralēlskaldņus
uz baltas lapas
sniegā
no stikla
pēc tam skolotājs
klases priekšā rādīs
cik skaisti uzrasētas
slēpes

Kasparam šodien
segvilkni gribas
ietīties
sildīties
iekšķīgi un ārīgi
iestiprināties
varbūt rītdien
sniegvilknī pazust
un palikt
nesaprastam

Gatis jūt
savu gremošanas sistēmu
sākot ar barībasvadu
kad domā par Ivandu
kļūst nemierīgs
sākas personiskā
vairāku magnitūdu
zemestrīce
grūti viņam savā pasaulē
būt

beidzot saņemos, lai gan posts jau te mētājās, gandrīz pabeigts, kopš ZSV.
2025. bija baigi sarežģīts. es jutos gan ļoti laimīga, gan ļoti nelaimīga, bet nu gada otrā puse bija diezgan crazy. pavasaris bija samērā foršs, bet, tāpat kā vasara - auksts un slapjš (attiecīgi arī no dārza šogad bija maz prieka. tikai ļoti daudz nezāļu). šajā gadā nebija nevienu foršu svētku (iespējams, tāpēc es tik tikko netīšām sāku organizēt savu dzd, kas būs pēc pusgada), visu laiku nebija naudas (joprojām nav, bet tā jau ir manas dzīves klasika) un gandrīz visu laiku bija tādas vai citādas loģistikas problēmas. peļu invāzija. maz zirga, maz treniņu, bet vismaz bijām zirgkompānijā uz jūru. turpināju (un turpinu) auklēt Mudīti. maz peldēju (sāku vasaru ar "peldikatrudienu", bet izbesīja aukstums un slapjums un atmetu ar roku). samērā bieži apmeklēju Igauniju.
gada grāmatas - Kirila dzejas un Šeperda Radical Wholness. gada konči - Tesa Viskaļos un Nielslens Lielsliens Savvaļā. foršākais seriks - Reservation Dogs. foršākais notikums - roadtrips uz Tatriem.

2025. gada sākumā biju ierakstījusi, ka man nav nekādu mērķu un plānu - tikai izdzīvot. šķiet, ka šis pieticīgais koncepts nav baigi labs. izdzīvojusi es esmu, jā. bet lielos vilcienos nebija baigi forši. pagaidām gan neesmu izdomājusi neko labāku 2026. gadam.


( mazliet sīkāk )

man arvien vairāk šķiet, ka mācēt zaudēt ir labs skils

digitālais Digmārs
vieninieku un nullīšu
kombinācija
burti ekrānā
kaut kāds pikselis
ei nu notici
ka iemīlējies
knēvelis

Zigmārs
nāk zigzagā
nāk ar zirgu
galopā
pa šaha laukumu
apgāžot pārējās
figūras
nabaga karalim
mats

Juliāns
ir Klusais okeāns
kurā mērcēt nogurušas
kājas
pēc 40 gadu ilgas
soļošanas
uz vietas

Rota ir
Dieva dota
tāds cilvēks
nelīdzsvarots
sudraba vietā
dzīvsudrabs
uzmanīgi ar viņu
lai nav priekšlaicīgs
kaps

Arnitas partneris
kā printeris
Brother
uzkaras
iesprūst
un pārāk kā brālis
viņa vairs negrib
barjeru karjerai
viņa grib nokļūt
aug(k)stajos plauktos

no sākuma ielēju kompī ūdeni, tas tākā parīstījās, bet, paldiesdievam kaut kā pats sasusēja. Tad bija vesela ņemšanās ar, abās mājās, aizsalušiem ūdensvadiem, diebu pār kalnu pie ineses pēc ūdens bačokiem, Tad es saprotu, ka tas zirga gads tāds izslāpis un uz ūdeni tendēts.

Vakar braucu Dagdā, paikas un koppapīru pirkt, riktīgi izbaudīju mazpilsētas šarmu, cilvēki, izņemot veikalus, saprotams, atrodas tieši tik attāli, kā man tīk. Nu, tur pusotra stunda jākvern līdz autobusam atpakaļ.

Pirmo reizi mūžā man ir laikapstākļiem atbilstošd mērtelis ar milzu kapuci, paldies mammai, kas pati bija aizmirsusi, ka tādu sev pasūtījusi un norakusi skapī. Ideāli, es jums teikšu. Tad nu kaifīgi maršēju, turpun šurpu, pa rūpīgi iztīrītiem celiņiem, cepuri nost Dagdas domes darbiniekiem, jejbogu, viņi pat no soliņiem parkā bija kārtu nogrebuši.un tas bija bišku pirms deviņiem, pēcsvētku, ta, pirmajā dienā. Jā, elpot un dzīvot te ir vieglāk. Un par cilvēkiem te gādā rūpīgāk.

Toties ar Balto Dāmu vakar sanāca kāzuss. Pēc Dagadas skatos, neskrien pretim, guļ, paslēpusies, zem beņķa, smagi dveš, tā čerkstīgi, visas acis samiegtas un asarainas, saprotu, nu ir sūdi laikam, deguns arī, taustu, sauss un karsts, nu, zvanu vietējai vetārsttei, sak, tā un tā, viņ saka, labi neizklausās, vediet šurp. Meklēju transportu un traucām.

Lai diesapžēlojās, kas notika pa to vetārstes galdu,i špricēja i zobakmeni tīrija baismām knaiblēm, i nagus grieza, acīs dzeltenu pilināja, i dirsā termometru sprauda.

Nujā temperatūra bija un iekaisums na ļico, bet mājās es atbraucu, trīcošām rokām un kājām un pieprasīju mammai uzlievi ieraut. Jejbogu, labāk pašam divas stundas urbt zobus, nekā uz šito visu noskatīties un turēt to nabaga ķepu un pašu.

Gadu viņai, pēc zobiem, esot vairāk kā vienpadsmit, tākā saimnieki ne velti neatbildēja uz manu esemesku no takša, kad vedu mājās, sak, kura gada izlaidums ta meitene konkrēti ir. Bet nu, man jau vienalga, galvenais, lai zem beņķa neelš iun kādu laiku man vēl ir.

Vārdu sakot, tādi satraukumi mūsmājās.
Tagad astoņas dienas jākapā tabletes pastētē Dāmai, jo nu tā rīklē bāžšana ir dramatiska, es jau nu nevaru un Dāma arī ir stiprs pretnis šitam, šorīt mēģināju, jau trīs stundas atkal zem tā beņķa, dziļi sašutusi, kaut arī pielabinājos ar desu pēčāk. Ne ne.

Šodien paskats labāks, bet atceroties vakardienu pa to vetārsta kabineju, aš krampī iekšas rauj, diespas.

spulgace Spulga
spulgo
sēž palagos
gaida
kad lakstīgalas
pogos

Zintis nestāv
baznīcā
neraugās
vitrāžās
drāžas pa virāžām
sitas pret bortu
nekas nav mīļāks
par ledaino sportu