peedejais laiks ir bijis skaistaakais manaa dziivee. es dienu un nakti esmu bijusi kopaa ar cilveeku, kas man noziimee visu...
mees iesleedzaamies vinja melnajaa istabaa un vieniigaa gaisma, kas bija vajadziiga, lai labaak saskatiitu vinja tumshaas, dziljaas acis, bija melnas, kuuposhas sveces... mees notiiriijaam viens otra spaarnus no shiis pasaules liekuliibaam un bijaam tikai divi kritushi engjelji. kad vinjsh speelee gjitaaru, garajiem, melnajiem matiem vijoties paar pleciem un muguru, istabaa var sajust tik neiedomaajamu speeku, ka patiikamas, paarpasauliigas tirpas paarskrien paar visu kjermeni. un kad sveces izdziest, mees dalaamies ar asinim un viinu. tie liist paar muusu spaarniem un mees aizmiegam muuzhiigajaa tumsaa.