Es izeju uz ielas un mani paarnjem siltums un saules stari. Aatri ieeju atpakalj, uzskrienu augshaa pa trepeem uz savu istabu, aizceertu durvis aiz sevis. Mani spaarni ir apdegushi, saule tos ir apsvilinaajusi. Sakopoju tumsas speekus sevii, lai veelreiz izietu aaraa. Man patiik pavasaris, jo pazuud sniegs un liidz ar to arii taa liekuliigaa, samaakslotaa ziemassveetku sajuuta. Bet paiet labs laicinjsh pirms es pierodu pie saules. Patiesiibaa, man shkjiet, ka taa iisti pie vinjas es nepierodu nekad, vinja pierod pie manis. Es vinju tikai piecieshu, nekad nepienjemu. Es esmu stipraaka par vinju, kaut arii muusu speeki ir diezgan sameeriigi.
Nakts. Es esmu kaa mezha dziivnieks, pielaagojies redzeet tumsaa. Man vinja nav vajadziiga, nav vajadziigas pat vinjas muljkjiigaas pakaljskreejeejas- spuldzes. Vieniigaas, ko es pienjemu no saules dzimtas ir sveces, bet tikai melnas. Taas ir to tumsas engjelju dveeseles, kas pielidojushi paaraak tuvu zvaigzneem un nokritushi.