Piektdiena 13. bija tieshi taada, kaadu es to biju veeleejusies un kaada taa arii izveertaas. Viss vakars man dveeseliski tuvu cilveeku sabiedriibaa deva man jaunu speeku.
Tumshaas ielas muus svineeja un mees svineejaam tumsu un muuziku. Muuziku, kura muus ir ienjeemusi un dzemdeejusi un katru dienu atdzimst pateicoties mums...
Protams, tur bija arii vinjsh ar savu melno gjitaru, melnajiem akordiem un aciim. Ja vien vinjsh buutu no Riigas, ja vien es vinju redzeetu biezhaak, ja vien es biezhaak vareetu veldzeeties vinja tumshajaa skatienaa. Bet tam ir arii savas labaas puses- katra tikshanaas ir sveetki.. Ja vien es zinaatu, kaa vinjam tuvoties, ko teikt, ja ko teikt vispaar.
Mans klusais, tumshais engjelis. Pienaaks diena, kad viss shiis seklaas pasaules smagums novelsies no muusu spaarniem un mees lidosim dzilji, dzilji uz leju. Neatskatiidamies. Nenozheelodami. Kopaa.

Arvien biezhaak domaaju par to dienu pirms apmeeram 2 gadiem, kad es peedeejoreiz redzeeju savu teevu... Taa bija auksta diena. Agrs pavasaris vai veela ziema. Slimniica tumshzalju priezhu ielokaa zem svina peleekaam un smagaam debesiim.. Sterils gaiss, bet turpar liidzaas naaves smaka. Bezspeeks un saapes. Miers