Cik var mani nosodiit?! Gan ikdienaa, un tagad arii sheit...
Bet man vienalga, sakat, ko veelaties. Es esmu stipra, man speeku dod tas, ka nakts tagad ir garaaka par dienu, ka zem baltaa, shkjiistaa sniega ir melns asfalts un ka man liidziigie IR!! Un vinji mani atbalsta...

Es shoriit pamodos 6os, navareeju aizmigt un taapeec gaaju pasataigaaties. Bija tik ljoti auksts, ka es redzeeju, kaa zem manas porcelaanbaltaas aadas, manas purpurkraasas asinis sastingst un katra to mazaakaa kustiiba man rada saapes. Atradu tumsaa savu miiljaako kapakmeni, notupos pie taa un sadedzinaaju uz kapu kopinjas biibeli. Melni duumi kaapa melnaas ziida debesiis un gaiss, bailees no manis, sastinga. Es pieceelos, pagriezos un, atpakalj neatskatiidamaas, devos taisni uz priekshu. Taisni pa kapu celju, paari ielai asinssarkanas luksofora gaismas atblaazmaa, paari neaizskartam sniegam, piesmejot to ar savu rupjo zaabaka zoli. Tad maajaas.
Melnas sveces.
Pabaroju tumshi peleeku balozhu barinju, jo es zinu, ka naktii vinji paarveershas par melniem kraukljiem.
Aizmigu raudot... Sirdij asinjojot...