Vakar ar svaigi nokraasotiem melniem matiem izgaaju pilseetas tumshajaas ielaas, lai uznjemtu sevii speeku. Iekaapjot tramvajaa, jutu, kaa pret mani pagriezhas visas acis, redzeeju, kaa taas izbriinaa iepleshas un tad noveershas. HA! Gandriiz fiziski jutu, kaa tumsa izpluust no manis un pieklusina tramvaja gaismu... Likaas, ka aiz loga redzeeju sikspaarnjus lidojam.. bet varbuut tas bija saapju engjelis, kas mani pavadiija...
Biju vienreizeejaa koncertaa, kuraa atkal redzeeju vinju. Vinjam atkal bija smukaas melnaas bikses un smukais melnais dzhemperis. Un taas melnaas acis.. Kas nes sevii visas manas saapes, manu melno sirdi, manu laastu. Liidz ar vinju telpaa ienaaca salkana asinju smaka, kas vinju visur pavada. Purpurkraasas prozhektoru gaismaa redzeeju, kaa vinjsh laiza reetas uz saviem aizlauztajiem spaarniem. Taatad tas tomeer bija saapju engjelis, kas mani pavadiija, ne krauklji vai sikspaarnji...

Atnaacu maajaas un aizdedzu daudz melnu svechu.. un tad tuvinaaju taam savu roku.. Tuvaak, tuvaak, veel tuvaak, liidz gar vaigu noteceeja melna tushas asara.. sapleesu spilvenu un visas pretiigi baltaas puukas izmetu pa logu. Veelaak, kad biju jau gandriiz aizmigusi, skaidri redzeeju, ka aiz loga staav vinjsh, nolaidis samirkushos spaarnus.. Paldies, ka esi ar mani caur saapeem.