Runa tak nav par slēpšanu! Runa ir par to, ka ja tu savus tekstus publisko, tad tu lieliski apzinies, ka tavus tekstus lasīs, vērtēs un kritizēs. Cilvēks, kurš raksta pats sev nebūt nenodarbojas ar "nožēlojamu slēpšanu"-viņš var vienkārši nejust vajadzību pēc apkārtējā viedokļa-teksti viņam ir sava veida pašterapija utt. Savukārt tu tāda neesi-tu raksti mums un mēs tevi redzam. Tavu tēlu veido ne tikai tavi posti-tavu tēlu veido arī mūsu viedokļi, mūsu komentāti, mūsu domas. Teksts dzīvo lasīšanas brīdī-un tu ļauj, lai viņu atdzīvina ne tikai daži izredzētie, bet arī "nožēlojamie komentētāji". Atdzīvina varbūt tādā veidā, kas neiet tev pie sirds. Taču tomēr tu to pieļauj. Mani neinteresē tavi iemesli; dažreiz tavos visumā diezgan pelēkos darbos paspīd kāda kripata kaut kā nesamākslota un īsteni skaista-interesanti, cik tas ir atkarīgs no tevis pašas un cik tā ir nejaušību spēle. Tāpēc arī man ir interesanti šad un tad iemest šeit aci.

Un izteikt savu fundamentālo kritiku arī-mums tak visiem patīk justies visvareniem :D