vissmuļķīgākā sajūta
niķīgi spītīgi cīnos pats ar sevi.
Tā ir ka ļaujās šaubām sākumā.. nepaspēsi, nepaspēsi. un kad jau tik tiešām ir par vēlu . tad aiziet. Tu to vari un citi nieki .

Bet viss Tevi tur pie zemes, apsolītas lietas tā jau sanāk ar mazām nobīdēm.. bezatbildīgi visu mest pie malas un mukt prom būtu pārāk bezkaunīgi. Lai kā man arī to grbētos.
brrr

te tik jādusmojās par to šaubīšanos jau pašā sākumā.
Muļīgi ir apzināties, ka viss varēja sanākt.

bet pag.
varbūt tomēr.