beidzot atkal šitais kustās.

*šajā nedēļas nogalē apprecējās mani vienaudži. Meitene ar kuru es pamatskolā parelēlklasē mācijos. Savādas sajūtas pārņemoš proces. Protams skaisti jau bez gala , tik lika sajusties man pašam nedaudz vecākam nekā varbūt es patiesībā esmu vai jūtos. Es nespēju sevi iedomāties šobrīd sperot tik tomēr nozīmīgi atbildīgu soli . Es jūtos vel tik maziņš. Bet protams preiks un laime vērot šādus janiešus kas ir tik tiešām ar sirdi un dvēseli pārliecināti , ka uz mūžu > Kā tas izvērtīsies to rādīs laiks.

savādi , es savā dzīvīte esmu tik ja to tā var nodēvēt 1 mazu mēnesi bijis kopā ar kādu > Pašam smaids par šo rindiņu, bet tā nu tas ir. Un tas bija tik tiešām sen, sen.. tā naivi un skaisti , bet īsi . Es tur šiem precoties prātoju - kāda ir tā sajūta, ka jūt ka tas ir tas īstais un vienīgais . Savādā pasaule.

*kāzu nogurums protams darija savu, bet nu vakar apmeklējot kādu kora-dziedoņu koncertu , kurā dziedāja saujiņa man pazīstamu dziedoņu - meiteņu ar zelta balsīm. Kā saka birt asaras pie pirmās dziesmas, tā tik pēc koncerta beigām tik rimās. Tās bira i par mūziku, par vārdiem, par balsīm, par viss kaut ko .. un to nevarēja nekādi ierobežot. Gadās.

*ar manu socializēšanos ar neiet tik viegli. Velmes ir, laiks atrodās , cilvēki neatrodās. Sajūta kā sunim, kas no ķēdes norāvies. Grib skriet uz visām debes pusēm, tik nav saprašanas kur un kā , kapēc.

*Vakar klasiska svēdiena, kad kaut ko grib - bet tā apstrakti, kaut ko, kaut kur, nezin kur. Lai gan vakar jau tiku tālāk par šo stadiju.

vakar gribējās vīnu un klusu sēdēšanu kaut kur , nezin kur, bet nezināju ar ko .Aprobežojos ar Stokmaņa silto baltmaizi un devis uz māju gulēt - Kāds bij pārāk tālu, kāds vīnu nemaz nedzer, kādām sabijos uzbāzties.
Tā ir ar mani .