Sapnī biju tuvu nāvei .
Smieklīgi nedaudz - gāju par trases iekšmalu , kur pretī līkums, aiz līkuma lielā ātrumā braucošās mašīnas mani neredz, bet lai tās mani ieraudzītu bija jāiet tuvāk līkumam, bet tuvāk līkumam mašīnas ir tuvāk man.. --tuvāk un tuvāk, starp mani un mašīnām atstarpe jau vairs bija tik pāris milimetri, sajūta reala - ka nu visss, nākošā aizķers.. bet te divas trases meitenes dzeltenās vestēs nobloķēja satiksmi un norāvā mani no sētas.
Viņas bija jaukas, bet mani paldies tām neinteresēja.

Tagad smaidu, bet sapnis bija tik ļoti reāls.
Vispār nav labi ar mani - vakar noķerts kaut kāds vīrus - viss šķīst no manis laukā pa visiem galiem .. tik uz kaltētas baltmaizes jādzīvo .